- ES kā politiska sistēma.
Eiropas Savienība ir uzskatāma par atzinības vērtu sasniegumu, tā radās brīvprātīgas ekonomiskas un politiskas integrācijas rezultātā starp Eiropas nācijvalstīm. ES pirmsākumi meklējami Eiropas Ogļu un tērauda kopienā, kas pārauga sociāli ekonomiskā savienībā. Pašlaik Eiropas Savienība ir viena no pasaules ietekmīgākajām savienībām, kas vieno 27 valstis un izpleš savas ietekmi arī ārpus Eiropas, sadarbojoties arī ar Āziju un ASV. Latvija lielu pūļu un smagu reformu ceļā ES pievienojās 2004. gada 1. maijā.
Par politiskās sistēmas radītājiem tiek uzskatīti Gabriels Almonds (Gabriel Almond) un Deivids Īstons (Deivid Easton),kuri uzsver četrus svarīgus politiskās sistēmas elementus: stabils kolektīvs, lēmējinstitūciju kopums un tās regulējošie likumi; pilsoņu un interešu grupu interešu apmierināšana izmantojot tiešu ietekmi uz politisko sistēmu vai pārstāvniecības ceļā ar politisko partiju vai interešu grupu starpniecību; kolektīvie lēmumi politiskajā sistēmā spēcīgi ietekmē ekonomiskos resursus un sociālo, politisko vērtību piešķiršanu visā sistēmā; pastāv nemitīga mijiedarbība starp politiskajiem lēmumiem, regulāri tiek ieviestas dažādas inovācijas.
ES piemīt visi šie elementi, tās pamatinstitūcijas iedalās: komisijā, padomē, Eiropas Parlamentā un Eiropas Kopienu Tiesā, starp tām pastāv strikti noteikti regulējumi. Īpaši spēcīga ir tās lēmumu pieņemšanas kārtības regulācija un institucionālā stabilitāte. ES raksturojošā īpašība ir tās dalībvalstu vienlīdzība lēmumu pieņemšanā un katras valsts interešu pārstāvēšana. Pieņemto lēmumu ietekme ir tieša un ļoti plaša, ietverot gandrīz visas sabiedriskās politikas sfēras: tirgus regulējumus, sociālo politiku, vidi, agrikultūru, regulāciju politiku, zinātni, tiesu sistēmu, pilsonību, cilvēktiesības, starptautisko tirdzniecību, ārlietas, aizsardzību, patērētāju tiesības, transportu, veselības aprūpi, izglītību un kultūru. ES noteiktajiem likumiem ir lielāks spēks nekā dalībvalstu nacionālajiem likumiem. Turklāt jāatzīmē, ka dalībvalstu apspriedes process notiek nepārtraukti. Tas tiek īstenots ES institūciju, valstu valdību un to departamentu sadarbības procesā ar Briseli.
ES nav monopola leģitimitātes uzspiešanā, tāpēc tā nav valsts, jo reālā vara pieder nacionālajām valdībām. Tās pārvaldes sistēma ir izteikti decentralizēta, un balstās uz dalībvalstu brīvprātīgu līdzdarbošanos. Tādējādi ES ir savdabīga sistēma, kur valstu nozīme atšķiras no tipiskā 16. līdz 20.gs. valsts modeļa skaidrojuma ar centralizētu varu.
Attiecībā uz ES iekšējo struktūru, tās pamatā ir 27 dalībvalstu pilsoņi, kūrām tiek dotas dažādas iespējas līdzdarboties politiskajos procesos. Pirmkārt pilsoņi ievēl valsts parlamentu, kā biedri tālāk nokļūst Eiropas Padomē, Eiropas Parlamenta vēlēšanās attiecīgi tiek ievēlēts EP. Iesaistoties politiskajās partijas un interešu grupās, pilsoņi tiešā veidā var iesaistīties iepriekšminēto institūciju darbībā. Piedaloties Eiropas Kopienu Tiesas un valsts tiesu procesos pilsoņi var ietekmēt ES likumdošanu. Politiskās partijas veido centrālo politisko organizāciju ES, tās tiek veidotas no nacionālo partiju platformas, tādējādi tās ir savstarpēji sasaistītas. Interešu grupas ES to būtībā gluži kā partijas neatšķiras no nacionālajām interešu grupām, tās lobē valstu valdības un apvienojoties spēj lobēt arī ES institūcijas.
Aiz partijām un interešu grupām seko ES institūcijas. Eiropas Padome apvieno dalībvalstu valdības, tā vienlaicīgi veic likumdevējvaras un izpildvaras funkcijas. Nākamā institūcija ir Eiropas Parlaments, ko veido 736 deputāti, ko ievēl Eiropas mēroga vēlēšanās katrus piecus gadus. EP funkcijas ietver leģitīmas konsultatīvas, likumu labošanas un veto tiesības, kā arī tiesības veikt labojumus ES budžetā. EP seko līdzi izpildvaras darbībai un ir tiesīgs atcelt Eiropas Padomes komisijas lēmumus. Savukārt Eiropas Komisijas veido kolēģijas, kas sastāv no 27 komisāriem. Komisiju uzdevums ir izvirzīt politiskos priekšlikumus un veikt novērojumus par pieņemtajiem grozījumiem. Augstāka juridiskā vara ES pieder Eiropas Kopienu tiesai, kas darbojas līdztekus nacionālajām tiesām. ES pastāv arī neatkarīga valūtas pārziņas institūcija – Eiropas Centrālās Bankas sistēma – kas ietver sevī Eiropas Centrālo banku un Ekonomikas un monetārā savienība.Kopumā šīs institūcijas veic: regulējošo politiku, kas ietver brīvu preču, pakalpojumu, kapitāla un cilvēku pārvietošanos vienotajā tirgū; patēriņa politiku , kas sevī ietver ES budžeta pārdali un kohēzijas politikas izpildi un izpēti; makroekonomikas politiku, ko pārvalda EMS un ECB regulējot procentu un nodokļu sistēmu; pilsoņu politika, kas būtībā ir ekonomisko, politisko un sociālo tiesību nodrošināšana viesiem ES pilsoņiem; ārlietu politika, kuras uzdevums ir saskaņot dalībvalstu viedokli attiecībā uz starptautiskajām ekonomiskajām attiecībām un Eiropas starptautiskajām attiecībām un drošību.
Kopumā Eiropas Savienībā ir divi politikas veidošanas veidi. Pirmais paredz regulāciju, patēriņu, pilsoņu un makroekonomikas politikas pārņem supranacionālas iestādes. Komisijā šajā gadījumā ir izpildvara, likumdevējvara tiek sadalīta starp Eiropas Padomi un Eiropas Parlamentu. Otrais veids paredz makroekonomisko, pilsoņu un ārlietu politikas nodošanu starpvaldību izskatīšanai. Šajā gadījumā Eiropas Padomei pieder izpildvara un likumdevējvara, tikmēr Eiropas Komisijas vara tiek limitēta līdz ieteikumu sniegšanai. Jāatzīmē, ka ES pilsoņiem pastāv savi uzskati par īstenoto ES politiku, taču šī saite ar pilsoņiem ir ārkārtīgi vāja. Lielākoties pilsoņi saņem informāciju par ES no nacionālajiem mēdijiem, tādējādi valdība kontrolē informācijas plūsmu, tāpēc bieži pilsoņi izrādās neinformēti par politiskajiem procesiem ES.
Kopumā ES ir līdz šim visveiksmīgākā valstu savienība, kas spējusi veikt efektīvu valstu integrāciju tās politiskajā sistēmā. Izejot no šī fakta pastāv viedoklis, ka šāda tipa savienības apdraud nācijvalstu pastāvēšanu un būtībā, izmantojot demokrātiskus ceļus uzspiež lielvaru politiku mazajām valstīm.
- Demokrātijas deficīta problēma Eiropas Savienībā.
Vēlēšanas ir centrālais pārstāvnieciskās demokrātijas mehānisms, kas ļauj vēlētājiem izdarīt izvēli starp pieejamajiem politikas īstenošanas veidiem, ko reprezentēs vēlēšanās uzvarējusī politiskā partija. Paralēli vēlēšanas ļauj vēlētājiem izdarīt izvēli starp konkurējošiem politiskiem spēkiem, tādējādi ļaujot kādam no tiem veidot valdību. Izejot no šī, vēlētāji ir spējīgi atbrīvoties arī no nevēlajiem politiskajiem spēkiem, tādējādi vēlēšanas ir viena no demokrātijas izpausmēm, kas nespēj pastāvēt bez brīvas izvēles iespējām.
Lielākoties politiskajās sistēmās dominē demokrātiskās sāncensības modelis, kur uzvarētāju partijas līderis kļūst par izpildvaras institūcijas vadītāju, un tā partija izpilda politiku, atbilstoši priekšvēlēšanu kampaņas solījumiem, tikmēr zaudētāju partijas kritizē valdošo eliti. Pastāv arī divi alternatīvi veidi, kur partiju loma nav noteicošā : tiešas vēlētāju izvēles modelis, kurā tiešā veidā tiek ievēlēts prezidents, ko izvērtē pēc individuālajām spējām un otrs, kur pilsoņi vēlētāji referenduma ceļā izvēlas politikas darbības plānus, politikās partijas cenšas ietekmēt referenduma iznākumu, taču nespēj to mainīt. Pastāv diskusija par to kādam ir jābūt Eiropas Parlamentam, tiek uzsvērta nepieciešamība pēc tiešās vēlēšanās ievēlēta EP, kā arī tā privilēģiju paaugstināšanas Eiropas Savienības likumdošanā un izpildvaras izvēlē. Šo diskusiju rezultātā 1979. gadā tika ieviestas tiešas vēlēšanas, kas norisinās reizi piecos gados, kā arī tā vara likumdošanā un izpildvaras izvēlē ir krietni pieaugusi.
Lai arī Eiropas Parlamentā valda šķietam demokrātija, pastāv svarīgi regulējumi, kas tomēr netiek pildīti: prasība vēlēšanu kampaņu laikā politiskajām grupām to programmas un politiskos mērķus koncentrēt uz ES problēmām, arī vēlētājiem ir jāizdara sava izvēle tieši uz šo kritēriju bāzes; uzvarošo vēlētāju izvēle ir jāiekļauj likumdošanā un izpildvaras procedūrās cauri kohēzijas politikai. Ja šīs prasības netiek izpildītas, demokrātijas deficīts saglabājas.
Nepastāv konkrētas ES demokrātijas deficīta definīcijas, taču pastāv standartizēts demokrātijas deficīta elementu raksturojums. Kā pirmais elements jāmin paaugstināta izpildvaras vara un zema nacionālo parlamentu ietekme. Eiropas Komisija un Padome, kurā ietilpst dalībvalstu ministri ir galvenā ES izpildvara. Iepriekšminētais elements izpaužas, kā nacionālo parlamentu interešu ignorēšana, pieņemot lēmumus. Otrs raksturojošais elements ir EP vājums un tā pakļaušanās Eiropa Padomes lēmumiem. Trešais elements ir Eiropas mēroga vēlēšanu iztrūkšana, tādējādi vēlētāji ,balsojot nacionālā līmenī, orientējoties uz valstu iekšpolitiskajām problēmām un jautājumiem, kas neskar ES problēmas. Ceturtais vājais elements it ES distancēšanās no vēlētāju kopuma, tādējādi tā paliek nesaprotama un nepazīstama ES pilsoņiem. Kā pēdējo demokrātijas deficīta elementu var minēt politikas novizi, kas izpaužas, kā dažāda veida regulējumu un reformu piemērošanu pretrunā ar vēlētāju vēlmēm, piemēram, neoliberālisma piemērošana vienotajam tirgum.
Pastāv viedokļi, kas ir pretstatā šiem demokrātijas deficīta argumentiem, daļēja atsaucoties uz apgaismoto tehnokrātiju. Atsevišķi pētnieki uzskata, ka ES politikai jābūt nošķirtai no standarta demokrātiskajiem procesiem, gluži kā tiesu vara ir neatkarīga no likumdevējvaras un izpildvaras. Kā ES problēma tiek uzsvērts leģitimitātes deficīts, kas labojams ar profesionālisma paaugstināšanu, procesu caurredzamības palielināšanu un minoritāšu interešu aizstāvēšanu. Šis viedoklis paredz Eiropas Parlamenta vai tieši ievēlētas Komisijas dominanci. Cits uzskats pilnībā noraida iepriekš minētos demokrātijas deficīta elementus, uzsverot ,ka pēdējo 20 gadu laikā EP politiskā vara ir augusi un ES politika ir daudz caurredzamāka nekā vairumā nacionālo valstu. Turklāt pirms ES politikās programmas īstenošanas tiek īstenota augsta mēroga saskaņošana, tādējādi panākot konsensu starp daudzām interesēm. Bez tam nav nepieciešama pielīga elektorāta demokrātija ES, jo tā ir izveidota pēc tāda principa, kas atspoguļo vēlētāju vairākuma intereses.
Pret apgaismoto tehnokrātiju vēršas trīs argumenti: pirmkārt, citiem demokrātijas modeļiem sāncensības vēlēšanas nodrošina tautas vēlētus politiskos pārstāvjus , iepazīties ar partiju politiskajām programmām un sodīt nevēlamos politiķus. Otrkārt, politiskā sacensība ir noteicoša debašu veidošanā, kas formē sabiedrības viedokli. Bez politiskajām debatēm vēlētāji nespētu noformulēts savas prasības politikas jomās. Treškārt, vēlēšanām ir spēcīgs formējošs spēks, kas veido politiskās identitātes evolūciju, tādējādi pilsoņi apzinās savu nostāju esot politiskajā pozīcijā vai opozīcijā. Tādējādi var secināt, ka ES ir nepieciešama sāncensības demokrātija , kas to padara demokrātisku.
Kopumā tiek atzīts, ka Eiropas Savienība tomēr nav pati demokrātiskākā sistēma, jo tās pilsoņiem netiek dota iespēja noteikt ,kas lems par ES likumdošanu, kas ietilps izpildvaras sastāvā, kāda veida politika tiks īstenoto, un kuri deputāti netiks ievēlēti EP, taču šī netiešā pārstāvniecība tiek attaisnota ar sekojošiem argumentiem. Vēlētājiem ir zināma iespēja ietekmēt ES politiku caur nacionālajām vēlēšanām un dažāda veida referendumiem. Problēma pastāv tajā, ka bez tiešas demokrātiskas sistēmas Eiropas līderiem trūkst motivācijas ķerties klāt ES pamatproblēmām, piemēram, strukturālās ekonomikas reformas, vai ES vieta pasaulē. Pašreizējā ES sistēmā elites kustība pret šīm problēmām attālinātu lielu sabiedrības daļu un mazinātu ES leģitimitāti.
Eiropas Parlamenta politika ir līdzīga tās dalībvalstu politikai, politiskajām grupām ir zināma ietekme ES Komisijas prezidenta vēlēšanās, taču lielāku ietekmi tās var panākt tikai fundamentālu reformu ceļā. Ņemot vērā, ka nacionālo valdību vara krietni samazinātos, ja tiktu pieņemtas reformas, kas palielinātu Eiropas Komisijas vai Eiropas Parlamenta lomu, tad ir saprotams, ka dalībvalstu valdības neierosinās šāda veida reformas. Taču situācija var mainīties brīdī, kad vēlētāji sāks vainot savu valsts valdību par nespēju sasniegt vēlamos rezultātus ES līmenī, tādējādi apdraudot ES stāvokli. Šādā gadījumā valdības varētu spert soli un ieviest demokrātiskās sāncensības modeli , taču līdz tam brīdim vēlētājiem jāsaglabā zināms skepticisms pret ES integrāciju.
- Nācijvalstu ietekme uz ES institūcijām.
Maksa, kas jāmaksā Eiropas Savienības dalībvalstīm, ir lēmumu pieņemšana vadoties tikai pēc nacionālajām valsts interesēm. Lielāka daļa lēmumu un risinājumu tiek pieņemti ES sadarbojoties ar visām tās dalībvalstīm. Iemesls šim upurim ir dalībvalstu pārvaldes un sabiedrības uzskats, ka dalība ES ir svarīgāka par vienpersonisku lēmumu pieņemšanu, tādējādi pakļaušanās ES regulējumiem iekļaujas dalībvalstu nacionālajās interesēs. Līdzās kolektīvai lēmumu pieņemšanai ES dalībvalstīm jārēķinās ar to „Eiropezāciju”, tas ir valstu politisko struktūru un procesu pielīdzināšana Eiropas standartiem. Taču neskatoties uz šiem nosacījumiem, ko jāpieņem ES dalībvalstīm, galvenās regulācijas tiek pieņemtas pēc principa no augšas uz apkašu, tas ir savienības locekļiem tiek dotas iespējas ietekmēt lēmumu pieņemšanas procesu ES izmantojot sekojošus kanālus: valdība, parlaments, tiesa, pašvaldības, sabiedriskā doma, politiskās partijas un interešu grupas.
Valdība ir visietekmīgākā lēmumu pieņemšanas ietekmēšanā, kas izpaužas mijiedarbībā ar ES komisijām un Ministru padomi. Valstu komisāri neseko nacionālo valdību instrukcijām, taču tie ir ieinteresēti to valstu interešu pārstāvniecībā. Cits tiešais valdības ietekmes veids ir caur ekspertu grupā, kas konsultē Es komisijas dažādos jautājumos. Attiecība uz valstu lomu Ministru padomē to nosaka: attiecīgās valsts izmērs; tās tiešā saistība ar izskatīto jautājumu; valdības vēlme iesaistīties jautājuma izskatīšanā; valdības stabilitāte un spēja iesaistīties jautājuma izskatīšanā; valdības attiecības ar citu valstu valdībām un tās spēja sadaroties; valdības kompetence debatēs, spēja izvirzīt savus argumentus; valdību centieni savienot pārstāvjus padomē ar nacionālo kapitālu, nosakot tiem darbības lauku.[1] Neskatoties uz daudzajiem ietekmes veidiem, valdības līdzdalību ES lēmumu pieņemšanā apgrūtina ES vienpersonīga lēmumu pieņemšana, to pieņemšanas paātrināšanās, kas liedz atsevišķām valstīm sasniegt savus mērķus un pieaugošais ministriju skaits, kas ir tiešā veidā iesaistīts ES.
Parlamentu formālā ietekme uz ES procesiem salīdzinoši ar valdību ir daudz mazāka, taču būtībā valdība pārstāv parlamenta intereses, tāpēc šīs ietekmes veidi pārklājas. Parlamentu nelielās ietekmes cēloņi ir to iztrūkstošās ES līgumu apstiprināšanas tiesības un fakts, ka ES likumdošana tiek uzskatīta par admistratīvu, tāpēc ir ārpus parlamentu kompetences tās sarežģītības dēļ. Bieži valstu valdības izvēlas konsultēt savas valsts parlamentus par to pamatinteresēm attiecībā uz līgumu ratificēšanu. Neskatoties uz šim problēmām visi nacionālo valstu parlamenti uz vienošanās pamata ir raduši iespējas ietekmēt ES norises. Piemēram, visi valstu parlamenti ir nodibinājuši kāda veida ES komiteju, parasti šo komiteju funkcijas gan pilda jautājumam attiecīgās jomas ministrijas. Atsevišķi parlamenti nodibina ciešas sadarbības saites ar to valsts Eiropas Parlamenta ministru.
Pastāv uzskats, ka nacionālajām tiesām ir liela nozīme valsts tiesību pārstāvēšanā Eiropas Savienības ietvaros, lai arī patiesībā tā nav. Galvenais tā iemesls ir ES regulu un direktīvu juridiskais pārākums pār nacionālajiem likumiem, tāpēc tiesas reti apšauba ES lēmumus. Valstu tiesas ir mēģinājušas iegūt lielākas tiesības izteikt pretenzijas pret ES nosacījumiem ,taču panākumi nav gūti.
Kas atteicas uz pašvaldībām, tad to ietekme ir augusi, galvenokārt pateicoties varas decentralizācijai un reģionalizācija vairākās ES dalībvalstīs. Pašvaldību nozīmi Es nosaka to pozīcijas valstī, taču arī valstīs ar centralizētu varu( Īrija, Dānija) pašvaldības saglabā savas tiesības. Lielākajai daļa Es dalībvalstu pašvaldībām ir sava pārstāvniecība Briselē, to uzdevums ir lobēšana, informācijas ievākšana, kontaktu uzturēšana ar vadošajiem ES pārstāvjiem, nodrošinot kontaktu starp attiecīgajiem valstu reģioniem un ES. Tās pašvaldības ,kurām nav sava pārstāvniecība, izmanto Briseles konsulātus savas valsts teritorijā. Ar pašvaldību tiesību nodrošināšanu nodarbojas Eiropas Reģionu komiteja.
Vistiešākais veids kā ES pilsoņi var ietekmēt ES procesus ir referendums, taču nevarētu teikt ,ka referendumi atrisina tādu problēmu kā demokrātijas trūkums. Referendumi noris nacionālā līmeni, nevis visā ES. Tikai daži no referendumiem ietvēra pilsoņiem saprotamu jautājumu izskati, un pavisam nedaudz ir tādu ,kuri tieši ietekmē ES pilsoņus. Eiropas Savienības integrācijas process ir elites vadīta kustība, taču lēmumu pieņēmēji nedrīkst pārlieku novirzīties no vēlētāju domu kursa.
Atšķirībā no referendumu neregulārās gaitas Eiropas Parlamenta vēlēšanas ļauj pilsoņiem regulāri piedalīties ES procesos. Pastāv uzskats, ka tās veido ES demokrātisko bāzi, taču jāņem vērā, ka tās ir sava veida otrās kārtas nacionālā parlamenta vēlēšanas, tādējādi netiek pārstāvēta pilsoņu politiskā nostāja attiecībā pret ES politiku, tāpēc parasti vēlēšanu aktivitāte ir zema.
Kā ES pilsoņu iespēja iesaistīties ES procesos jāmin arī nacionālās parlamenta vēlēšanas, tā kā svarīgie ES lēmumi tiek pieņemti valstu pārstāvju vadībā Eiropas Padomē un Ministru Padomē. Taču fakts, ka līdz valstu pārstāvju iecelšanai ES ir trīs vai divi posmi, mazina vēlēšanu ietekmi. Jāmin arī tas, ka vēlētāji parlamenta vēlēšanās nekoncentrējas uz Eiropas jautājumiem, bet gan valsts iekšpolitikas uzlabošanu, bieži nacionālo politisko partiju vestā politika valstī atšķiras no darbības ES.
Sabiedrības uzskatus par ES tiek pētīta ar dažādām Eiropas Komisijas sponsorētām sabiedriskās domas aptaujām nacionālā līmenī. Šo pētījumu gaitā ir tikušas atklātas trīs galvenās sabiedriskās domas iezīmes. Pirmkārt, viena trešā no ES pilsoņiem atbalsta Eiropas integrāciju, nedaudz vairāk par pusi atbalsta saņemšanu no ES, un mazāk par vienu desmito ir pret Eiropas integrācijas procesu. Otrkārt visaugstāko atbalstu ES pauž Dānija, Zviedrija, un Lielbritānija, kamēr visaugstākais atbalsts tiek novērots Īrijā, Luksemburgā un Spānijā. Treškārt, atbalsts sarūk, ja pilsoņiem piedāvā ciešāku integrāciju nodokļu vai labklājības ziņā. Tas, cik ļoti valdība pakļaujas sabiedrības vēlmēm, ir atkarīgs no valdības politiskās pārliecības, taču pagaidām netiek novērota cieša sadarbība starp valdību un sabiedrību.
Politiskās partijas vēlas kontrolēt sabiedrības viedokli, tādējādi tāp būtu jāargumentē nacionālas valsts intereses, taču lielākoties partijas darbojas pēc populisma principa, kas paredz sekošanu sabiedrības vēlmēm. Ārpus politisko partiju nacionālās darbības tās iesaistās arī ES procesos, gan pretendējot uz Eiropas Parlamentu mandātiem, gan veidojot nacionālās valdības, kam ir liela loma ES likumdošanā. Tās veido valdības ideoloģisko bāzi un ietekmē tās uzvedību.
Kā pēdējo ES procesus ietekmējošo tēlu jāmin interešu grupas, kam ir daži ceļi, kā panākt savu interešu pārstāvniecību. Viens no veidiem ir satuvināties ar nacionāla līmeņa Eiropas Parlamenta deputātiem, cits veids paredz sakaru izmantošanu Eiropas Komisijā vai Eiropas Parlamentā. Parasti valsts nacionālās intereses vairāk vai mazāk sakrīt ar interešu grupu interesēm.
ES nedrīkst novirzīties no dalībvalstu interešu pārstāvēšanas, pretējā gadījumā šāda savienība nespētu pastāvēt, tāpēc ES ir jācenšas ņemt vēra dažādu ietekmējošo tēlu nozīme.
- Lobēšana Eiropas Savienībā un ES politikas veidošana.
Lobisms ir „ilgtermiņa un koordinēta darbība, atbilstoši spēkā esošajai likumdošanai, kuru veic ar mērķi ietekmēt publisko lēmumu pieņemšanu, izmantojot tiešu attiecību veidošanu, instrumentu un informācijas lietošanu, lai veidotu dialogu ar publisko lēmumu pieņēmējiem.” Indivīdi ar kopīgām interesēm apvienojas, lai, izmantojot dažādas iespējas un mehānismus, iegūtu ietekmi sabiedrībā un ietekmētu valsts varu. Lobēšana ir interešu aizstāvība, tā tiek realizēta likumdošanas ietvaros. Arī interešu grupas var nodarboties ar lobēšanu, cenšoties panākt savu interešu ievērošanu. Lai to panāktu, interešu grupas var izmantot plašsaziņas līdzekļus vai meklēt tiešu kontaktu ar ierēdņiem, lai tiem sniegtu informāciju un censtos viņus pārliecināt.
ES kontekstā lobisms izpaužas interešu grupu vēlmē ietekmēt ES likumdevēju institūcijas – Komisiju, Parlamentu un Padomi, lai panāktu sev izdevīgāko politiskā lēmuma pieņemšanu. Kopš 1980.gadiem ir krietni pieaudzis indivīdu un dažādu grupu skaits, kas ar savu darbību cenšas ietekmēt ES politikas procesus. 2001.gadā tika apzinātas jau 2309 Eiropas līmeņa interešu grupas.
Saskaņā ar 2001.g.datiem visvairāk tiek pārstāvētas uzņēmēju intereses, gandrīz divas trešdaļas no visām formālajām ES interešu grupām pārstāv privāto uzņēmēju vai industriālās intereses. Daudz ir arī sabiedrisko attiecību, lobiju un tieslietu firmu, kas cenšas ietekmēt ES politikas procesus.
Savukārt organizācijas, kas pārstāv izplatītākas intereses, kas svarīgas lielākam sabiedrības lokam, ES ir pārstāvētas mazāk, taču arī to skaits ir vērā ņemams. Ir aptuveni 300 šādu interešu grupu, kas pārstāv publiskās intereses ES. Ir arī liels skaits profesionālo apvienību, kas pārstāv tādas grupas kā ārsti, juristi, skolotāji, žurnālisti, u.c.
Ir arī liels skaits interešu grupu, kuru pārstāvētās intereses ir teritoriālas. Šajā kategorijā ietilpst reģionālo vai vietējo valdību pārstāvniecības Briselē, reģionu apvienības un interešu grupas, kas pārstāv noteiktas nacionālās vai reģionālās nevis starptautiskās intereses.
Dažādo interešu pārstāvošās grupas ES darbojas dažādās formās. Dažas grupas ar līdzīgām interesēm apvienojas, tā veidojot savu „tīklu” viscaur Eiropai, tādas grupas ir Eiropas konfederācijas un tirdzniecības apvienības. Citas, savukārt, darbojas sektorāli vai, koncentrējoties uz kādu konkrētu jautājumu. Pārsvarā Eiropas līmeņa interešu grupas darbojas, pārstāvot nelielu vai vidēju skaitu organizāciju, nevis tūkstošiem atsevišķu iedzīvotāju.
Ņemot vērā augsto interesi grupu pārstāvniecību ES, jāsecina, ka lobēšana ir būtiska lēmumu pieņemšanas daļa ES institūcijās. Jāatzīmē arī, ka lobiji un interešu grupas ES iestādēm un deputātiem nodrošina būtisku informāciju, jo ir specializējušies kādā konkrētā jomā, ko EP deputāti, iespējams ,sevišķi labi nepārzina. Tātad lobijiem ir būtiska loma ES politikas veidošanā.
- Eiropas Parlamenta politisko grupu veidošanās pamatprincipi.
Deputāti strādā politiskās grupās, kuras tiek veidotas atbilstoši viņu politiskajai, nevis valstiskajai piederībai. Šobrīd Eiropas Parlamentā ir 7 politiskās grupas.
Grupas darbību nodrošina priekšsēdētājs (dažās grupās – viens vai divi līdzpriekšsēdētāji), birojs un sekretariāts.
Arī Parlamenta sēžu zālē deputātiem piešķir vietas atkarībā no viņu politiskās piederības, kreisajā vai labajā spārnā, saskaņojot ar grupu priekšsēdētājiem.
Lai izveidotu politisko grupu, tajā ir jābūt vismaz 25 deputātiem no vismaz vienas ceturtdaļas dalībvalstu. Ir aizliegts vienlaicīgi darboties vairākās politiskās grupās.
Daži deputāti nav pievienojušies nevienai politiskai grupai un tie ir pie politiskajām grupām nepiederoši deputāti.
Pirms katra balsojuma plenārsēdē politiskās grupas iepazīstas ar Parlamenta komiteju ziņojumiem un iesniedz savus grozījums.
Savu nostāju politiskā grupa veido, apspriežoties grupas iekšienē. Nevienam deputātam nevar likt obligāti balsot.
Eiropas Parlamenta politisko grupu veidošanās pamatprincipi.
Parlamentāro koalīciju veidošanos ietekmējošie faktori: teorētiskie pieņēmumi.
ES jau kopš pirmsākumiem pastāv klasiskā divpalātu parlamentārā sistēma, kurā Padome pārstāv valstis, bet Eiropas Parlaments pārstāv pilsoņus. Tomēr Padome ir daudz spēcīgāka nekā EP. Par spīti tam, ka galvenie ‘’aktieri’’ Padomē ir valdības un EP politiskās partijas, iekšējā politika un politiskā organizēšanās abās palātās ir ļoti līdzīga. Lai izprastu to, kā šī sistēma darbojas, ir jāaplūko teorētiskās bāzes tam, pēc kādiem principiem formējas un organizējas koalīcijas. Par labu šim uzdevumam spēlē fakts, ka mūsdienu zinātnieki nav tik ļoti ieinteresēti šo parlamentu funkcijās kā to formēšanās principu izskaidrošanā. Tad nu būtu jāpiemin pāris no šiem zinātniekiem, kuru teorētiskos pieņēmumus tad arī uztver kā visprecīzākos.
Viena no pirmajām teorijām šajā tēmā bija Rikera (1962) teorija par ‘’minimālā ieguvuma koalīcijām’’. Saskaņā ar šo teoriju, parlamenta locekļu mērķis ir iegūt iespējami daudz ietekmi sekmīgā koalīcijā. Rezultātā, koalīcijas nelabprāt uzņem kādu politisko grupu, kura nespēs pārliecinoši iegūt vairākumu. Mazāk koalīcijas partneru nozīmē mazāk interešu ko samierināt ieguvumu sadalē. Taču, ja partija ir izšķiroša procesā, kurā minimālā ieguvuma koalīcija tiek pārvērsta vairākuma ieguvuma koalīcijā, tā var pieprasīt augstu cenu par savu dalību koalīcijā, tā kā šajā gadījumā, tās dalība būtu izšķirošais faktors. Faktiski tā likumsakarība, kas izriet no šīs teorijas ir, ka, jo izšķirošāka nozīme būs grupai koalīcijas formēšanā, jo lielāka vara tai būs koalīciju varas sadales procesā.
Alternatīva šai teorijai ir tā, ka politiskās grupas neformē koalīcijas ar kuru katru. Pēc būtības, politiskās koalīcijas ir vieglāk saturēt kopā, ja to veidojošie dalībnieki ir ar vienādām vai līdzīgām interesēm. Iepriekšminētās teorijas bāzi ir izveidojis Akselrods (1970), paredzot minimālās saistības ieguvuma koalīcijas starp parlamentāriešiem, kuri atrodas viens otram līdzās vienā politiskajā dimensijā. Ja Rikera teorija par koalīciju veidošanu ir ‘’politiski akla’’, tad Akselroda teorija ir ‘’vadīta pēc politiskajiem mērķiem’’. Tas ir līdzīgi kā ASV kongresā, kur primārais mērķis kongresmeņiem ir panākt atkārtotu ievēlēšanu, taču lai to panāktu, tiem jānodrošina politiskie ieguvumi saviem vēlētājiem. Lai nodrošinātu šādu iznākumu, kongresa pārstāvji cenšas iemainīt savas balsis ar citiem pārstāvjiem, lai iegūtu uzvarošo vairākumu. Līdzīgs darbības princips ir arī Akselroda teorijā.
Taču šādai sistēmai pastāv arī vairākas nepilnības un problēmas. Tā, piemēram, balsu apmaiņas principam ir viena teorētiskā problēma – šāda apmaiņa ir pārmantojami nestabila. Proti, ja koalīciju veido trīs grupas, kurām katrai ir diametrāli pretēji uzskati kādā no ES būtiskajiem jautājumiem, piemēram, par ES pilnvaru ekspansiju robežu, šādas koalīcijas liktenis faktiski jau ir izlemts, proti, tā ir nolemta neveiksmei, jo, iespējamība, ka kāda no grupām atteiksies no saviem politiskajiem mērķiem politiskā konsensusa vārdā ir utopija, jo politisko grupu mērķis vienmēr būs īstenot savas politiskās intereses. Par laimi, realitātē balsu apmaiņa praksē tiek izmantota visai reti. Tas ir tāpēc, ka likumdevēj institūcijas izstrādā strukturizētu līdzsvaru un šādai balsu apmaiņai vairs nav nepieciešamības.
- Eiropas līmeņa partijas: organizatoriskā struktūra un konkurence.
Eiropas līmeņa politiskā partija ir struktūra, kas darbojas saskaņā ar politisko programmu, kura sastāv no valsts līmeņa politiskajām partijām un privātpersonām kā locekļiem un kura sastopama vairākās dalībvalstīs. Kā minēts līgumos, „Eiropas līmeņa politiskās partijas ir nozīmīgas kā faktors, kas veicina integrāciju Eiropas Savienībā. Tās dod ieguldījumu Eiropas apziņas veidošanā un Eiropas Savienības pilsoņu politiskās gribas izteikšanā.”
Eiropas Savienības politika ir partiju politika, kas nevarētu pamanīt parasts ES procesu vērotājs, bet partiju organizācijas, ideoloģijas, politikas, koalīcijas un interese ieņem galveno ES politikas lomu. Partijas ir galvenie dalībnieki vietējās, Eiropas Parlamenta vēlēšanās un referendumos. Partijas izveido būtiskas saites starp nacionālo un ES jomu, kā arī starp ES institūcijām.
Neviena, no politisko partiju grupām EP, neieņem dominējošo lomu ES. Sociālisti dominē kreiso partiju grupā visās dalībvalstīs, kā arī labējo politisko spēku vidū dažās valstīs kristīgie demokrāti ieņem vadošo lomu, kā arī citās valstīs šo pārsvaru iegūst konservatīvie. Liberālie politiskie spēki ir centrālie starp kreisajiem un labējiem spēkiem un tie ir spējīgi veidot koalīciju vai nu ar labēji vai nu ar kreisi noskaņotiem spēkiem. Ja nacionālajā līmenī partijas ir nodalītas kreisajā un labējā dimensijā, savukārt, ES līmenī politiskos spēkus var izdalīt tos, kas atbalsta integrāciju un tās turpmāko attīstību, kā arī pret to noskaņotajiem politiskajiem spēkiem. ES politikā ir iespējamas dažas politiskās apvienības, no kurām visskaidrāk izteiktās un dabiskākas ir kristīgie demokrāti, konservatīvie un liberāļi, no kuriem gandrīz visi ir centriski labējie un pro – Eiropiski. Savukārt, kreisi noskaņotajiem ir jāizvēlas sadarbība vai nu ar šiem centriski labējiem spēkiem, kas arīdzan varētu iekļaut reģionālistus, vai arī apvienību ar zaļajiem vai radikāli kreisi noskaņotajiem. Tomēr vēlāka savienība būtu sadalīta, vadoties pēc lielākas vai mazākas Eiropas integrācijas.
Vēsturiski ir izveidojusies tāda ES partiju grupu sistēma, kura balstās attieksmē par integrācijas procesu Eiropas Savienībā. Partiju grupas labāk izvēlas balstīties uz Eiropas integrācijas procesu tā pastāvošās ideoloģiskās pozīcijas ietvaros, nevis mainīt savas vietējās politikas nostādnes, lai adoptētu Eiropas integrācijas realitāti. Atkarībā no konkrētā valstī pastāvošās vietējās politiskās kombinācijas, partijas ar dažādiem politiskajiem vietējiem kontekstiem apskatīs ES atšķirīgi. Valstīs, kur vairāk dominē labēji noskaņotā politiskā kombinācija, kreisi noskaņotie labāk balsos par Eiropas integrāciju, kamēr labēji noskaņotie vēlētāji būs pret to. Kā arī vairāk kreisi noskaņotā valstī notiks labēji noskaņoto valstu apgriezti proporcionāls balsojums. No tā var secināt, ka kad tiks apspriests Eiropas integrācijas jautājums, tad lielākai daļai partiju grupām nebūs vienotas pozīcijas visās dalībvalstīs. Vienīgi reģionālistiem un eiro skeptiķiem būs sava nostāja šajā jautājumā: attiecīgi par vai pret. Kristīgie demokrāti atrodas starp šim divām dimensijām: reģionālistiem un eiro – skeptiķiem. Saliekot kopā partiju elektorālo spēku un politiskās pozīcijas, ir skaidrs, kādēļ pēdējos gados ES nepastāv divi spēcīgi bloki, kas sacenšas par kontroli ES dimensijā. Kā arī ne labēji, ne kreisie ir pietiekami stipri, lai visā Eiropas Savienībā izveidotu dominējošu koalīciju. Eiro – skeptiķu pozīcijas elektorāta vidū nevadās pēc nacionālo partiju sistēmas.
Nepieciešamība pēc partiju krustošanas pro – Eiropas aliansē bija sevišķa astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā. Savukārt, septiņdesmitajos gados centriski labējie spēki bija vairāk vienoti Eiropas politikas atbalstītāji, savukārt centriski kreisi biji vairāk skeptiski noskaņoti, attiecībā pret Eiropas integrāciju kā brīva tirgus projektu. Tā tas bija līdz astoņdesmito gadu vidus, kas vairumā sociālo demokrātisko partiju elites sāka atbalstīt Eiropas integrāciju, kas deva ‘zaļo gaismu’ veidot partiju sakrustotu, pro –Eiropisku koalīciju, lai veidotu kopēja tirgus programmu un ekonomisku, un monetāro apvienību. Savukārt, deviņdesmito gadu vidū, šī situācija apgriezās pretēji. Daudzas centriski kreisās partijas kļuva stingri pro – Eiropiskas, un daudzas konservatīvās partijas kļuva daudz kritiskākas, attiecībā pret ES, baidoties no Briseles pārāk lielas kontroles un no iejaukšanās nacionālos makroekonomiskos lēmumos.
Eiropas līmenī pastāv divas partiju organizacionālās struktūras. Pati ievērojamākā no tām ir partiju grupas, kas pirmo reizi tika formētas no nacionālām partijām no vienām un tām pašām partiju ‘ģimenēm’ vecajā Ogļu un rūdas savienības Asamblejā 1953.gadā. savukārt, attīstības periodā partijas pārtapa augsti attīstītās organizācijās ar savu personīgu budžetu, vadības struktūrām, administratīvā atbalsta personālu, darba kārtības noteikumiem, iestādēm, komitejām un darba grupām. Otrā organizacionālā struktūra sastāv no tā sauktajām transnacionālām partiju federācijām, kuras tika izveidotas pirmās tiešās vēlēšanās septiņdesmito gadu vidū. Pirmā šāda nodibinātā struktūra bija Eiropas Kopienas Sociālistisko Partiju Konfederācija, nākamā – EK Liberālo un Demokrātisko Partiju Konfederācija, un nākošā – Eiropas Tautas Partija. Tomēr, par spīti šo organizāciju nosaukumiem, šīm konfederācijām nebija vienotas un skaidras politikas, par spīti tam, ka divas reizes gadā tika organizētas Eiropas partiju konferences. Māstrihtaslīgumsievadīja jaunu pariju reglamentu, kur sociālistu, liberāļu un kristīgo demokrātu partiju federācijas nodibināja jaunas un daudz vienotākas organizācijas.
Sāncensība starp Eiropas Parlamenta partijām izauga. Galvenā sāncensības dimensija pastāv starp labējiem un kreisajiem spēkiem un vienīgā vieta, kur tas tā nenotiek ir Neatkarīgo spēku un demokrātu grupā, kā arī Nāciju Eiropas grupā. Lielā koalīcija starp Eiropas Tautas Partiju un Eiropas Sociāldemokrātu partijas grupu pastāvēja trešajā parlamentā. Partiju federācijas nav spējīgas izveidot lielu ietekmi uz Eiropas Padomes lēmumiem, kaut gan bija arī tādi gadījumi, kad tas izdevās. Eiropas līmeņa partiju organizācijas ir relatīvi neattīstītas, salīdzinot a nacionālo partiju sistēmām, kā arī nacionālās partijas nepaliek centrālie aktori partiju organizācijas Eiropas līmenī. Lai gan partijas Eiropas Parlamentā uzvedās kā nacionālās parlamentārās partijas. Arīdzan partiju federācijas ir iesākušas veidot būtiskas starp institucionālās saites starp centrālajiem partijas aktoriem nacionālā un Eiropas līmenī.
Eiropas līmeņa politiskā partija ir struktūra, kas darbojas saskaņā ar politisko programmu, kura sastāv no valsts līmeņa politiskajām partijām un privātpersonām kā locekļiem un kura sastopama vairākās dalībvalstīs. Kā minēts līgumos, „Eiropas līmeņa politiskās partijas ir nozīmīgas kā faktors, kas veicina integrāciju Eiropas Savienībā. Tās dod ieguldījumu Eiropas apziņas veidošanā un Eiropas Savienības pilsoņu politiskās gribas izteikšanā.”
Eiropas Savienības politika ir partiju politika, kas nevarētu pamanīt parasts ES procesu vērotājs, bet partiju organizācijas, ideoloģijas, politikas, koalīcijas un interese ieņem galveno ES politikas lomu. Partijas ir galvenie dalībnieki vietējās, Eiropas Parlamenta vēlēšanās un referendumos. Partijas izveido būtiskas saites starp nacionālo un ES jomu, kā arī starp ES institūcijām.
Neviena, no politisko partiju grupām EP, neieņem dominējošo lomu ES. Sociālisti dominē kreiso partiju grupā visās dalībvalstīs, kā arī labējo politisko spēku vidū dažās valstīs kristīgie demokrāti ieņem vadošo lomu, kā arī citās valstīs šo pārsvaru iegūst konservatīvie. Liberālie politiskie spēki ir centrālie starp kreisajiem un labējiem spēkiem un tie ir spējīgi veidot koalīciju vai nu ar labēji vai nu ar kreisi noskaņotiem spēkiem. Ja nacionālajā līmenī partijas ir nodalītas kreisajā un labējā dimensijā, savukārt, ES līmenī politiskos spēkus var izdalīt tos, kas atbalsta integrāciju un tās turpmāko attīstību, kā arī pret to noskaņotajiem politiskajiem spēkiem. ES politikā ir iespējamas dažas politiskās apvienības, no kurām visskaidrāk izteiktās un dabiskākas ir kristīgie demokrāti, konservatīvie un liberāļi, no kuriem gandrīz visi ir centriski labējie un pro – Eiropiski. Savukārt, kreisi noskaņotajiem ir jāizvēlas sadarbība vai nu ar šiem centriski labējiem spēkiem, kas arīdzan varētu iekļaut reģionālistus, vai arī apvienību ar zaļajiem vai radikāli kreisi noskaņotajiem. Tomēr vēlāka savienība būtu sadalīta, vadoties pēc lielākas vai mazākas Eiropas integrācijas.
Vēsturiski ir izveidojusies tāda ES partiju grupu sistēma, kura balstās attieksmē par integrācijas procesu Eiropas Savienībā. Partiju grupas labāk izvēlas balstīties uz Eiropas integrācijas procesu tā pastāvošās ideoloģiskās pozīcijas ietvaros, nevis mainīt savas vietējās politikas nostādnes, lai adoptētu Eiropas integrācijas realitāti. Atkarībā no konkrētā valstī pastāvošās vietējās politiskās kombinācijas, partijas ar dažādiem politiskajiem vietējiem kontekstiem apskatīs ES atšķirīgi. Valstīs, kur vairāk dominē labēji noskaņotā politiskā kombinācija, kreisi noskaņotie labāk balsos par Eiropas integrāciju, kamēr labēji noskaņotie vēlētāji būs pret to. Kā arī vairāk kreisi noskaņotā valstī notiks labēji noskaņoto valstu apgriezti proporcionāls balsojums. No tā var secināt, ka kad tiks apspriests Eiropas integrācijas jautājums, tad lielākai daļai partiju grupām nebūs vienotas pozīcijas visās dalībvalstīs. Vienīgi reģionālistiem un eiro skeptiķiem būs sava nostāja šajā jautājumā: attiecīgi par vai pret. Kristīgie demokrāti atrodas starp šim divām dimensijām: reģionālistiem un eiro – skeptiķiem. Saliekot kopā partiju elektorālo spēku un politiskās pozīcijas, ir skaidrs, kādēļ pēdējos gados ES nepastāv divi spēcīgi bloki, kas sacenšas par kontroli ES dimensijā. Kā arī ne labēji, ne kreisie ir pietiekami stipri, lai visā Eiropas Savienībā izveidotu dominējošu koalīciju. Eiro – skeptiķu pozīcijas elektorāta vidū nevadās pēc nacionālo partiju sistēmas.
Nepieciešamība pēc partiju krustošanas pro – Eiropas aliansē bija sevišķa astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā. Savukārt, septiņdesmitajos gados centriski labējie spēki bija vairāk vienoti Eiropas politikas atbalstītāji, savukārt centriski kreisi biji vairāk skeptiski noskaņoti, attiecībā pret Eiropas integrāciju kā brīva tirgus projektu. Tā tas bija līdz astoņdesmito gadu vidus, kas vairumā sociālo demokrātisko partiju elites sāka atbalstīt Eiropas integrāciju, kas deva ‘zaļo gaismu’ veidot partiju sakrustotu, pro –Eiropisku koalīciju, lai veidotu kopēja tirgus programmu un ekonomisku, un monetāro apvienību. Savukārt, deviņdesmito gadu vidū, šī situācija apgriezās pretēji. Daudzas centriski kreisās partijas kļuva stingri pro – Eiropiskas, un daudzas konservatīvās partijas kļuva daudz kritiskākas, attiecībā pret ES, baidoties no Briseles pārāk lielas kontroles un no iejaukšanās nacionālos makroekonomiskos lēmumos.
Eiropas līmenī pastāv divas partiju organizacionālās struktūras. Pati ievērojamākā no tām ir partiju grupas, kas pirmo reizi tika formētas no nacionālām partijām no vienām un tām pašām partiju ‘ģimenēm’ vecajā Ogļu un rūdas savienības Asamblejā 1953.gadā. savukārt, attīstības periodā partijas pārtapa augsti attīstītās organizācijās ar savu personīgu budžetu, vadības struktūrām, administratīvā atbalsta personālu, darba kārtības noteikumiem, iestādēm, komitejām un darba grupām. Otrā organizacionālā struktūra sastāv no tā sauktajām transnacionālām partiju federācijām, kuras tika izveidotas pirmās tiešās vēlēšanās septiņdesmito gadu vidū. Pirmā šāda nodibinātā struktūra bija Eiropas Kopienas Sociālistisko Partiju Konfederācija, nākamā – EK Liberālo un Demokrātisko Partiju Konfederācija, un nākošā – Eiropas Tautas Partija. Tomēr, par spīti šo organizāciju nosaukumiem, šīm konfederācijām nebija vienotas un skaidras politikas, par spīti tam, ka divas reizes gadā tika organizētas Eiropas partiju konferences. Māstrihtaslīgumsievadīja jaunu pariju reglamentu, kur sociālistu, liberāļu un kristīgo demokrātu partiju federācijas nodibināja jaunas un daudz vienotākas organizācijas.
Sāncensība starp Eiropas Parlamenta partijām izauga. Galvenā sāncensības dimensija pastāv starp labējiem un kreisajiem spēkiem un vienīgā vieta, kur tas tā nenotiek ir Neatkarīgo spēku un demokrātu grupā, kā arī Nāciju Eiropas grupā. Lielā koalīcija starp Eiropas Tautas Partiju un Eiropas Sociāldemokrātu partijas grupu pastāvēja trešajā parlamentā. Partiju federācijas nav spējīgas izveidot lielu ietekmi uz Eiropas Padomes lēmumiem, kaut gan bija arī tādi gadījumi, kad tas izdevās. Eiropas līmeņa partiju organizācijas ir relatīvi neattīstītas, salīdzinot a nacionālo partiju sistēmām, kā arī nacionālās partijas nepaliek centrālie aktori partiju organizācijas Eiropas līmenī. Lai gan partijas Eiropas Parlamentā uzvedās kā nacionālās parlamentārās partijas. Arīdzan partiju federācijas ir iesākušas veidot būtiskas starp institucionālās saites starp centrālajiem partijas aktoriem nacionālā un Eiropas līmenī.
- Eiropas Komisijas veidošanas pamatprincipi.
Komisija ir politiski neatkarīga no valstu valdībām. Tā pārstāv un aizstāv ES kā vienota veseluma intereses. Tā ierosina tiesību aktu priekšlikumus, kurus tā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei.
Tā ir arī ES izpildvara – citiem vārdiem sakot, tā ir atbildīga par Parlamenta un Padomes lēmumu īstenošanu. Tas nozīmē ES darbības vadību ikdienā – tās politiku un programmu īstenošanu un tās līdzekļu izmantošanu.
Tāpat kā Parlaments un Padome, Eiropas Komisija tika izveidota 20. gadsimta piecdesmitajos gados ar Eiropas Savienības dibināšanas līgumiem.
Kas ir Komisija?
Komisijā ir 27 locekļi (sievietes un vīrieši) – viens no katras ES valsts.
Terminu “Komisija” lieto divās nozīmēs. Pirmkārt, tas attiecas uz vīriešu un sieviešu grupu no visām ES dalībvalstīm, kas ir iecelti amatā, lai vadītu iestādi un pieņemtu lēmumus. Otrkārt, termins “Komisija” attiecas uz pašu iestādi un darbiniekiem, kas tajā strādā.
Neoficiāli Komisijas locekļus sauc par komisāriem. Viņi visi ir ieņēmuši politiskus amatus savās valstīs, un daudzi ir bijuši valdību ministri, taču kā Komisijas locekļi viņi darbojas visas Eiropas Savienības interesēs, nesaņemot norādījumus no valstu valdībām.
Jaunu Komisiju ieceļ ik pēc pieciem gadiem, sešu mēnešu laikā pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām. Procedūra ir šāda:
José Manuel Barroso Eiropas Komisijas priekšsēdētājs vada ES izpildvaru.
Dalībvalstu valdības kopīgi vienojas, ko izraudzīties jaunās Komisijas priekšsēdētāja amatam;
Pēc tam Komisijas priekšsēdētāja amata kandidātu apstiprina Parlaments;
Komisijas priekšsēdētāja amata kandidāts, apspriežoties ar dalībvalstu valdībām, izraugās citus Komisijas locekļus;
Padome ar kvalificētu balsu vairākumu apstiprina kandidātu sarakstu un iesniedz to apstiprināšanai Eiropas Parlamentā;
Pēc intervijas ar katru kandidātu Parlaments balso par visiem kandidātiem kopumā;
Jauno Komisiju oficiāli ieceļ Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pēc Parlamenta apstiprinājuma balsojuma.
Pašreizējās Komisijas pilnvaru laiks ir līdz 2009. gada 31. oktobrim. Tās priekšsēdētājs ir Žozē Manuels Barrozu (José Manuel Barroso)no Portugāles.
Komisija ir politiski atbildīga Parlamenta priekšā, kuram ir tiesības atlaist Komisiju, pieņemot priekšlikumu izteikt neuzticību. Priekšsēdētājam ar pārējo komisāru piekrišanu ir arī tiesības pieprasīt atsevišķu komisijas locekļu atkāpšanos no amata.
Komisija apmeklē visas Parlamenta sēdes, kurās tai ir jāizskaidro un jāpamato sava politika. Komisija arī regulāri atbild uz Parlamenta locekļu rakstiskiem un mutiskiem jautājumiem.
Komisijas ikdienas darbu veic administratīvās amatpersonas, eksperti, tulki, tulkotāji un sekretariāta darbinieki. Tie ir aptuveni 23 000 Eiropas civildienesta ierēdņi. Tas var likties ļoti daudz, taču šis skaitlis patiesībā ir mazāks par personāla skaitu lielākajā daļā vidēju Eiropas pilsētu pašvaldībās.
Kur atrodas Komisija?
Komisijas galvenā mītne atrodas Briselē (Beļģijā), taču tai ir biroji arī Luksemburgā, pārstāvniecības (de, en, fr) visās ES dalībvalstīs un delegācijas (en) daudzu valstu galvaspilsētās visā pasaulē.
Ko Komisija dara?
Eiropas Komisijas četras galvenās funkcijas ir šādas:
ierosināt tiesību aktu priekšlikumus Parlamentā un Padomē;
pārvaldīt un īstenot ES politiku un budžetu;
īstenot Eiropas tiesību aktus (kopā ar Eiropas Kopienu tiesu);
pārstāvēt Eiropas Savienību starptautiskā arēnā, piemēram, sarunās par nolīgumiem starp ES un citām valstīm.
1. Jaunu tiesību aktu priekšlikumu ierosināšana
Komisijai ir iniciatīvas tiesības. Citiem vārdiem, Komisija viena pati ir atbildīga par jaunu Eiropas tiesību aktu priekšlikumu izstrādi, kurus tā iesniedz Parlamentam unPadomei. Šiem priekšlikumiem jābūt ar mērķi aizstāvēt Eiropas Savienības un tās iedzīvotāju intereses nevis kādu konkrētu valstu vai nozaru intereses.
Pirms priekšlikumu iesniegšanas Komisijai ir jāapzina jaunās situācijas un problēmas, kas rodas Eiropā, un tai ir jāapsver vai ES tiesībuaktsbūtu labākais veids, kā tās risināt. Tādēļ Komisija pastāvīgi sazinās ar visdažādākajām interešu grupām un ar divām padomdevējām iestādēm – Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju. Komisija lūdz arī valstu parlamentu un valdību atzinumus.
Komisija ierosina darbības ES līmenī tikai tad, ja tā uzskata, ka problēmu nav iespējams efektīvāk atrisināt ar valsts, reģionālā vai vietējā līmeņa darbību. Šo principu, ar kuru problēma tiek risināta iespējami zemākajā līmenī, sauc par subsidiaritātes principu.
Ja Komisija tomēr secina, ka ir vajadzīgi ES tiesību akti, tā izstrādā priekšlikumu, kurš, pēc Komisijas domām, risinās problēmu visefektīvāk un apmierinās pēc iespējas plašākas interešu grupas. Lai priekšlikumi būtu pareizi sagatavoti, Komisija apspriežas ar ekspertiem, kuri darbojas tās dažādajās komitejās un darba grupās.
2. ES politikas un budžeta īstenošana
Komisija kā ES izpildvaras iestāde ir atbildīga par ES budžeta pārvaldīšanu un īstenošanu. Lielāko daļu faktiskos izdevumus sedz valsts un vietējās varas iestādes, bet Komisija ir atbildīga par to pārraudzīšanu un šo procesu savukārt uzrauga Revīzijas palāta. Abu iestāžu darbības mērķis ir nodrošināt labu finanšu pārvaldību. Tikai tad, ja Eiropas Parlaments ir apmierināts ar Revīzijas palātas gada pārskatu, tas apliecina Komisijas veikto budžeta izpildi.
Komisija pārvalda arī Parlamenta un Padomes pieņemtās politikas, piemēram, kopīgo lauksaimniecības politiku. Vēl viena politika, ko pārvalda Komisija, ir konkurences politika, kur Komisijai ir tiesības atļaut vai aizliegt uzņēmumu apvienošanos. Komisija arī pārliecinās, ka ES valstis nesubsidē savas tautsaimniecības nozares tādā veidā, kas radītu konkurences traucējumus.
Komisijas vadītās ES programmas ir ļoti dažādas – sākot no Interreg un Urban programmām (ar kurām organizē pārrobežu partnerību starp reģioniem un palīdz atjaunot ekonomiski lejupslīdošas pilsētu teritorijas) līdz pat Erasmus programmai, kas ir Eiropas mēroga studentu apmaiņas programma.
3. Eiropas tiesību aktu īstenošana
Komisija darbojas kā „Līgumu sargs”. Tas nozīmē, ka Komisija kopā ar Eiropas Kopienu tiesu ir atbildīga par to, lai ES tiesību akti tiktu pareizi piemēroti visās dalībvalstīs.
Ja tā konstatē, ka kāda ES dalībvalsts nepiemēro kādu ES tiesību aktu un tādējādi nepilda savas tiesiskās saistības, Komisija veic pasākumus, lai šo situāciju labotu.
Vispirms tā uzsāk procedūru, ko sauc par pārkāpuma izmeklēšanas procedūru. Tas nozīmē, ka dalībvalsts valdībai tiek nosūtīta oficiālavēstule, kurā norādīts, kāpēc Komisija uzskata, ka šī valsts pārkāpj ES tiesību aktu, un šajā vēstulē nosaka termiņu, līdz kuram valdībai ir jānosūta Komisijai sīki izstrādāta atbilde.
Ja šī procedūra nespēj atrisināt radušos situāciju, tad Komisijai ir jāgriežas Eiropas Kopienu tiesā, kurai ir tiesības uzlikt sodu. Tiesas lēmumi ir saistoši visām dalībvalstīm un ES iestādēm.
4. ES pārstāvība starptautiskajā arēnā
Eiropas Komisija ir svarīga Eiropas Savienības nostājas paudēja starptautiskajā arēnā. Tā dod iespēju dalībvalstīm „kā vienai personai” starptautiskos forumos, piemēram, Pasaules Tirdzniecības organizācijā.
Komisija ir arī atbildīga par sarunām ES vārdā attiecībā uz starptautisku nolīgumu slēgšanu. Piemērs šādai darbībai ir Kotonū nolīgums,kurā izstrādāti nosacījumi nozīmīgai palīdzības un tirdzniecības partnerībai starp ES un jaunattīstības valstīm Āfrikā, Karību salās un Klusajā okeānā.
Kā tiek organizēts Komisijas darbs?
Komisijas priekšsēdētājs izlemj, kurš komisārs atbild par kādu konkrētu politikas jomu, un Komisijas ilnvaru termiņa laikā viņš var šo atbildību vajadzības gadījumā var nodot arī citam komisāram.
Komisāri tiekas reizi nedēļā, parasti tas notiek trešdienās Briselē. Par katru dienas kārtības jautājumu ziņo tas komisārs, kurš ir atbildīgs par attiecīgo politikas jomu, un komisāri pieņem kopēju lēmumu.
Komisijas personāls ir sadalīts struktūrvienībās, kurus sauc par ģenerāldirektorātiem (ĢD) un dienestos (piemēram, Juridiskais dienests). Katrs ģenerāldirektorāts ir atbildīgs par noteiktu politikas jomu, un katru ģenerāldirektorātu vada ģenerāldirektors, kurš ir pakļauts vienam no komisāriem. Ģenerālsekretariāts nodrošina vispārēju koordināciju, tas vada arī iknedēļas Komisijas sanāksmes. Tās vada ģenerālsekretārs, kas ir tieši pakļauts Komisijas priekšsēdētājam.
Ģenerāldirektorāti izstrādā Komisijas tiesību aktu priekšlikumus, taču šie priekšlikumi tiek atzīti oficiāli tikai tad, kad Komisija tos pieņem savā iknedēļas sanāksmē. Procedūru var aprakstīt šādi.
Pieņemsim, Komisija uzskata, ka ir nepieciešams ar ES tiesību aktu palīdzību novērst Eiropas upju piesārņošanu. Par vides aizsardzību atbildīgais ģenerāldirektorāts izstrādā priekšlikumu, kas pamatojas uz plašām konsultācijām ar Eiropas rūpniecības un lauksaimniecības pārstāvjiem, dalībvalstu vides ministrijām un vides aizsardzības organizācijām. Ierosināto tiesību akta priekšlikumu apspriež ar visiem attiecīgajām Komisijas struktūrvienībām un to pārbauda Juridiskais dienests un Ģenerālsekretariāts.
Kad priekšlikums ir pilnībā sagatavots, ģenerālsekretārs to iekļauj nākamās Komisijas sanāksmes dienas kārtībā. Ja vismaz 14 no 27 komisāriem apstiprina priekšlikumu, Komisija to pieņem un tiek uzskatīts, ka šo priekšlikumu bez nosacījumiem atbalsta visa Komisija. Tad šo dokumentu nosūta izskatīšanai Padomē un Eiropas Parlamentā.
Komisijas locekļu skaits nākotnē
Pārāk liels komisāru skaits kaitēs Komisijas darbam. Šobrīd Komisjā ir viens komisārs no katras ES valsts.Kopš Bulgārija un Rumānija pievienojās Eiropas Savienībai, komisāru skaits pieaudzis līdz 27.Šis skaits tika apstiprināts ar vienprātīgu Padomes lēmumu.Bet nākamai Komisijai (principā 2009. gada novembrī) savs darbs būtu jāsāk mazākā skaitā, jo ir paredzēts komisāru skaita samazinājums pēc 27. dalībvalsts pievienošanās.Padomei vēl ir jāpieņemlēmumspar galīgo skaitu.Tad komisārus iecels secīgi, gādājot par to, lai valstis tiktu pārstāvētas godīgi.Mērķis ir visu dalībvalstu ģeogrāfiska un demogrāfiska pārstāvība.
Komisija ir politiski neatkarīga no valstu valdībām. Tā pārstāv un aizstāv ES kā vienota veseluma intereses. Tā ierosina tiesību aktu priekšlikumus, kurus tā iesniedz Eiropas Parlamentam un Padomei. Eiropas Komisija darbojas arī kā ES izpildvara, tā ir atbildīga par Parlamenta un Padomes lēmumu īstenošanu.
„Eiropas Komisija pārstāv ES kopējās, pārnacionālās intereses. Tās galvenie uzdevumi ir virzīt uz priekšu Eiropas integrāciju, veidot un attīstīt politikas, izstrādāt tiesību aktu projektus, kā arī uzraudzīt ES pieņemto līgumu, regulu, direktīvu un lēmumu īstenošanu. Komisija pārvalda ES ikgadējo budžetu un pārstāv ES intereses sarunās ar starptautiskām organizācijām.”
Komisijas mērķis un viens no darbības principiem ir veicināt sabiedrības integrāciju Eiropā, kā arī tās iesaistīšana dažādu svarīgu lēmumu pieņemšanā, tādejādi paužot savu viedokli un palīdzot veidot Eiropas politiku.
Visās demokrātiskajās valstīs galvenā vēlēšanu cīņa ir par galveno personu izpildvaras institūcijās – personu, kam ir visvairāk varas politikas darba gaitas noteikšanā. ES gadījumā izpildvara pieder Eiropas Komisija, līdz ar to – galvenā persona ir Komisijas prezidents.
EK prezidentu izvēlas visu ES dalībvalstu valdību vadītāji un bieži tie jūtas tuvāki tam, lai izvēlētu starptautiskas institūcijas vadītāju nekā savas valsts valdības vadītāju. Pēc Māstrihtas un Amsterdamas līgumu pieņemšanas, EK prezidenta ievēlēšanas procedūra kļuva līdzīgāka tradicionālajam parlamentārisma modelim, tādējādi, piešķirot Eiropas Parlamentam veto tiesības par valdību nominēto EK prezidentu. Taču, pat neskatoties uz EP veto tiesībām, dalībvalstu izvēle bieži tiek `uzstiepta` EP.
Eiropas Kopienas dibināšanaslīgumsnosaka, ka dalībvalstis komisārus nominē, lai tie pārstāvētu visas Savienības kopīgās intereses. Tie nepārstāv nacionālās valstis, kā arī nedrīkst prasīt vai saņemt jebkādas vadlīnijas no savām valdībām vai citām nacionālajām institūcijām. Viņiem nav atļauts arī iesaistīties nekādās citās organizācijās nedz peļņas, nedz brīvprātīgos nolūkos. Saskaņā ar likumu, dalībvalstīm jārespektē Komisijas locekļu neatkarība, un tās nedrīkst censties nekādā veidā tos ietekmēt.
Līdz ar Nicas līgumu, Eiropas Padomē parādījās kvalificētā vairākuma balsojums par EK prezidentu.
Komisijas sastāvā ir 27 komisāri, un katra valsts nominē vienu komisāru un katrs komisārs ir atbildīgs par noteiktu ES politikas jomu. Lai apstiprinātu Komisju, Eiropas Parlaments balso par visu Eiropas Komisiju kopumā, nevis par katru kandidātu atsevišķi. Kad saņemts apstiprinošs EP balsojums, jaunā Komisija uzskatāma par apstiprinātu. Jaunā Komisija ir iecelta uz pieciem gadiem.
Saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanaslīguma158.pantu komisāru iecelšanas procedūra sastāv no četrām pakāpēm:
- dalībvalstu valdības, savstarpēji vienojoties, izvirza kandidātu Komisijas priekšsēdētāja amatam un šo kandidatūru apstiprina Eiropas Parlaments;
- pārējo Komisijas locekļu kandidatūru izvirzīšana, ko veic dalībvalstu valdības, konsultējoties ar jau izvēlēto Komisijas priekšsēdētāja kandidātu;
- par izvirzīto Komisijas priekšsēdētāja kandidātu un pārējiem Komisijas locekļu kandidātiem Eiropas Parlaments balso kopumā;
- komisijas prezidenta un pārējo Komisijas locekļu iecelšana amatā uz pieciem gadiem.
Pašlaik Komisijā ir viens komisārs no katras valsts, taču lielais to skaits – 27 – traucē efektīvam EK darbam. Saskaņā ar Lisabonas līgumu, ES komisāru skaits, līdz ar nākamajām EK vēlēšanām, tiks samazināts, taču tad komisāri tiks iecelti secīgi, gādājot par to, lai katra valsts tiktu pārstāvēta EK – pēc rotācijas principa, kā tas notiek ar EP priekšsēdētāju. Šislēmumsir ar mērķi nodrošināt dalībvalstu ģeogrāfisko un demogrāfisko patstāvību.
Tiešā ceļā ievēlēts Komisijas prezidents, būtu daudz spēcīgāks, nekā pašreizējā situācijā, kurā tas tiek panākts ar jaunu likumdošanu un regulācijas procesiem. Kā arī tas būtu liels solis vairāk integrētas Eiropas virzienā, bet Eiropas vēlētāji nebūtu gatavi tam, kā arī neatbalstītu to, jo tas strauji mazinātu viņu spēku Eiropas Savienības sistēmā un dalībvalstu valdības tam pretotos.
EK ir nevis prezidentālas, bet parlamentāras, turklāt, tās noteikti ir demokrātiskas, jo valstu vadītāji savā starpā vienojas par to, kam un kāpēc uzticēt vadīt EK. Turklāt, neuzticības izteikšana kādam komisāram nozīmē arī neuzticību prezidentam, un visiem jāatkāpjas – tāpat kā tas ir lielā daļā ES valstu nacionālajos parlamentos.
- Eiropas Parlamenta vēlēšanas: nacionālā vai Eiropas sāncensība?
Pēc Romas līguma noslēgšanas 1957. gadā Eiropas Parlamenta jeb asamblejas, toreizējā kompetencē bija novērošanas un ieteikuma tiesības ES. Eiropas Parlamentu sastādīja pārstāvji, no tobrīd sešu Eiropas Savienības dalībvalstu nacionālajiem parlamentiem. Lai arī šis solis tika vērtēts kā solis pretī Eiropas Savienības attīstībai un pastiprinātai leģitimitātei. Taču visu sešu dalībvalstu valdības baidījās, ka asambleja var pārtapt par ko vairāk nekā tikai konsultatīvu orgānu un kļūt par pilntiesīgu likumdošanas veidojumu, kas ierobežotu valdību virsvaldību. 1979. gadā notika pirmās tiešās EP vēlēšanas, vadoties pēc nacionālo vēlēšanu likumiem. Šīs vēlēšanas arī aizsāka mūsdienu Eiropas Parlamenta vēlēšanu modeli, kas bieži tiek pakļauts dažāda veida kritikai.
Ir izdarīti centieni mazināt pastāvošās atšķirības starp nacionālo valstu noteikumiem EP vēlēšanās, iedibinot vienu konkrētu nolikumu tam, kā būtu jānotiek EP vēlēšanām. Taču šie priekšlikumi tika noraidīti, tāpēc pašlaik pastāv atšķirības, kas ittekmē EP vēlēšanu norisi.
2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas atšķīrās no līdz tam notikušajām ar lielo dalībvalstu skaitu, kas tajās piedalījās. Visas 25 dalībvalstis var iedalīt divās grupās, pēc to izvēlētajām balsošanas sistēmām – partiju saraktiem un nododamās bals sistēma. Tikai trīs valstis no 27 izvēlējās nododamās balss sistēmu, kamēr pārējās 23 izvēlējās kādu no partiju sarakstu sistēmu veidiem. Atšķirības pastāv arī priviliģētā balsojumā, septiņpadsmit no dalībvalstīm ļāva vēlētājiem izvirzīt savus līderus no partijām, kamēr pārējās astoņas izvirzīja partiju līderus pašas. No iepriekšminētajām 17 valstīm Kipra, Dānija, Somija, Īrija, Itālija, Latvija, Luksemburga un Malta izmantoja atvērto sarakstu, tikmēr Austrija, Beļģija, Slovēnija un Zviedrija slēgto sarakstu.
Pēc Māstrihtas līguma noslēgšanas katram Eiropas Savienības, kā arī dalībvalsts pilsonim ir tiesības balsot pie vienādiem noteikumiem. Par spīti šiem notiekumiem nacionālās valstis aizvien pretojas ES regulām un cenšas saglabāt absolūtās tiesības notieikt EP vēlēšanu kārtību savā valstī. Tādējādi tiek saglabāta nacionālo parlamentu un valdību ietekme uz vēlētājiem, kotrolējot informāciju plūsumu par dažādiem ES politiskajiem procesiem. Lielo atšķirību starp EP vēlēšanām ES dalībvalstīs pastirprina arī tas, ka nacionālās valdības saglabā tiesības izvēlēties vēlēšanu datumu četru dienu periodā, dalībvalstis var individuāli noteikt prasības vēlētājiem, arī administratīvais iedalījums – teritorijas sadalījums pēc vēlēšanu apgabaliem ir dalīvbvalsts kompetencē. Dalībvalstīm ir tiesības noteikt griestus vēlēšanu finansējumam, un visbeidzot nevienlīdzīgā valstu pārstāvniecība EP, balstoties uz iedzīvotāju skaitu ES dalībvalstīs, ir cēlonis neproporcionalitātei ES reprezentatīvajā sistēmā. Jāatzīme, ka dažas valstis saglabā īpašas prerogatīvas vēlēšanu ziņā, kas kavē vienota Eiropas elektorāta un neatkarīgas Eiropas izveidi. Šie fakti būtībā norāda uz to, ka EP vēlēšanu procedūras kontrolē dalībvalstu valdības, tādējādi nacionālie likumi pārspēj pārnacionālos likumus šajā jomā, pie nosacījuma, ka netiek ietekmēta vēlēšanu sistēmas proporcionālā daba.
Ņemot vēra to, ka sākotnēji Eiropas Parlaments tika veidots kā konsultatīva, novērojoša instance, tad šī lielā dalībvalstu patvļa EP vēlēšanu noteikumos var būt apznāti radīta, lai nepieļautu EP varas pieaugumu.Vienots un stiprs Eiropas elektorāts nozīmētu arī spēcīgu EP. Tadējādi sašķeļot EP vēlēšanu procedūru, tiek sašķelts arī elektorāts, kas negatīvi ietekmē Eiropas parlamentu.
Eiropas Parlamentam tā būtībā jābūt vienotam, tāpāt kā EP vēlēšanu sistēmai. Labi organizēts un mobils Eiropas Politisko grupu kopums uzlabbotu ES pilsoņu savstarpējo kontaktu un nodrošinātu Eiropas Sabiedrības pieaugšanu. Eiroaps Parlamenta vēlēšanas ir viens no svarīgākajiem faktoriem Savienības sabiedrības formēšanā. Saprotams un caurredzams eiropeizācijas process nodrošinātu ilgtermiņa ieguldījumu, pārveidojt Eiropas parlamenta vēlēšana no otrā līmeņa nacionālām vēlēšanām uz primā līmeņa vēlēšanām ar pārnacionālām likumdošanas instancēm.
To, ka Eiropas Parlamenta vēlēšanas ir tikai otrās kārtas nacionālās vēlēšanas, pierāda vēlētāju nekompetence un zemā aktivitāte EP vēlēšanaš. ES dalībvalstu pilsoņi neorientējas ES politiskajos procesos, tādējādi ārī ES politisko grupu darbībā. Izvēlē EP vēlēšanās tiek izdarīta lielākoties balstoties uz nacionālo politisko partiju darbību valsts iekšpolitikā. Ar populistisku rīcību palīdzību partijas iegūst vēlētāju atbalstu, nemaz necenšoties pierādīt sevi kā kopmpetentu partiju ES lietās.
Vēlētāji savu izvēli EP vēlēšanās var izdarīt arī izrādot protestu pret kādu politisko partiju. Respektīvi, ja vēlētājiem nav patikusi kādas vadošās partijas rīcība valsts iekšpolitikā, tie liedz partijai saņemt madātu Eiropas parlamenta, nebalsojot par to. Šī iemesla dēļ EP bieži iekļūst mazās partijas, nevis koalīcijā esošās lielās partijas, jo vēlētāji apzināti nebalso par pie varas esošajām partijām, lai izrādītu savu nepatiku. Tādējādi EP vēlēšanas izvēršas par cīņu starp navionālajām politiskajām partijām , tāpēc vēlētāji neredz jēgu divas reizes balsot par vieniem un tiem pašiem kadidātiem.
Lai situācija būtiski mainītos, ir jāmainās partiju attieksmei pret sabiedrības informēšanu par ES procesiem. Arī mēdijiem būtu jāiesaistās sabiedrības izglītošanā, kas ir paaugstinātu vēlētaju kompetenci ES poliskajos procesos un piešķirtu lielāku nozīmi EP vēlēšanām.
- Referendumi – nacionāla vai Eiropas mēroga tautas nobalsošanas?
- Eiropas labējo un kreiso partiju attieksme pret ES.
Relatīvais vēlēšanu atbalsts par un partiju politiskā nostāja nosaka, kādas koalīcijas ir iespējama ES politikā, cik vienotas šīs alianses ir un cik dominējošas tās varētu būt. Kā redzams, neviena partijas ģimene nedominē visā ES. Sociālisti skaidri dominē kreisajā blokā visās dalībvalstīs, turpretim vispārējās labējie ir sadalīts, kristīgie demokrāti ir lielākais spēkā dažās valstīs un konservatīvie citās valstīs. Tomēr, runājot par galveno politisko bloku, kreisie un pa labējie ir samērā līdzsvaroti, pārvalda vairāk nekā 40 procentus no visām ES balsīm. Liberāļi tur izšķiroša pozīciju starp šiem diviem spēkiem un ir gatavi veidot koalīcijas gan ar kreisajiem, gan labējiem.
Attiecībā uz partiju politikas nostāju par ES politiku, vietējā līmenī vairākums sociālo iedalījumi ir apkopoti vienotā universālā kreiso- labo dimensijā. Eiropas līmenī, atšķirībā no tradicionālā, politiskās konkurences dominējošās dimensijas ir starp dalībniekiem, kas veicina turpmāku integrāciju un tiem, kas par labu ir status quo vai mazākai integrācijai: integrācijas suverenitātes šķelšanās. Tomēr kā ES politikas veidošana sāk ielauzties iekšpolitiskās konkurences tradicionālajās jomās, kreiso- labējo dimensija var parādīties Eiropas līmenī.
Partiju ģimeņu nostāju liecina vairākas iespējamas alianses ES politikā. Skaidrākā naturālā alianse ir Kristīgie demokrāti, konservatīvi un liberāļi, kuriem visiem ir mēreni centriski labēja nostāja un pro- Eiropeiski. Sociāldemokrāti, pretēji, saskaras ar izvēli: iespējamo aliansi ar šiem centriski labējiem spēkiems kopīgu pro- Eiropeisku platformu; vai aliansi ar zaļajiem un radikāli kreisajiem, kopējā kreisā spārna blokā. Tomēr vēlāk alianses varētu iedalīt jautājumos par Eiropas integrāciju. Sinilarly iebilst centriski labējā koalīcija, kas ietver konservatīvie būtu sadalīta uz jautājumu par vairāk vai mazāk Eiropas integrāciju. Iebilstot centriski labējai koalīcija, kas ietver konservatīvos, būtu atšķirīgi viedokļi par Eiropas jautājumiem. Pamatojoties uz to izolāciju par ES partiju sistēmu, ekstrēmi labējie un anti-eiropieši ir nesavienojami.
Bet, elipses formas atklāj, ka lielākā daļa partiju ģimeņu ir iekšēji sadalītas par jautājumiem Eiropā. Puse ģimenes vēsturiski ir definētas saistībā ar kreiso- labo politikas dimensijām vietējā arēnā un nevis jautājumos par Eiropas integrāciju. Kā rezultātā partijas tajās pašās partiju ģimenēs ir ar līdzīgu politisko nostāju, lai pielāgotos jaunajai realitātei un Eiropas integrācijai, viņi labprāt uzsver jautājumus par Eiropas integrācijas un ES politiku, ja tas veicina iekšzemes politiku, un iebilst pret ES, ja tas apdraud atbalstu viņu partiju vietējā arēnā.
Tāpēc, ka ir atšķirības esošajos politikas kompleksos, vietējie kreisie, partijām dažādos vietējos kontekstos viedoklis par ES būs atšķirīgs.. Valstīs, ar vairāk labējo politiku , kreisā spārna vēlētāji atbalstīs Eiropas integrācijas, kamēr labējo vēlētāji ir pret. Tas nozīmē, ka tad, kad vairāk vai mazāk Eiropas integrācijas izrādās, lielākā daļa partiju ģimenes locekļi nav vienotā pozīcijā ar visām ES dalībvalstīs, kā dažādu valstu partijas saskaras ar dažādiem vietējās politikas kontekstiem, ES politiku tiks vienmēr skatīta dažādos veidos.
- Atbalsts Eiropas Savienības institūcijām – tendences un likumsakarības.
Pilsoņu attieksme pret Eiropas integrāciju, Eiropas Savienības (ES) institūcijām un to īstenoto politiku kļūst arvien nozīmīgāka, kā arī sabiedrības interese par šiem jautājumiem pieaug. Eiropas politiskie līderu – kā nacionālo valstu, tā Eiropas līmeņa, darbība ir cieši saistīta ar pilsoņu izvēli, tādēļ ir svarīgi izprast turpmāko integrāciju un noteikt iespējamos strīdus jautājumus lēmumu pieņemšanas procesos.
50. un 60. gados visu ES dalībvalstu iedzīvotāju vairums pret Eiropas integrāciju bija vienaldzīgi, un tādēļ tiem arī nebija izveidojies viedoklis par valdības darbību saistībā ar šo jautājumu. Līdz ar to sabiedrība kopumā neiebilda pret valdību centieniem tālākai integrācijai. Tomēr šāds uzskats ir izveidots, vispārīgi vērtējot kopējo situāciju, nevis balstoties uz konkrētu aptauju rezultātiem.
Lai sabiedrības attieksme tiktu novērtēta precīzi, kopš 1973.gada reizi sešos mēnešos tiek veikta Eiropas mēroga aptauja, kurā tiek apzināts apmēram 1000 iedzīvotāju viedoklis katrā no ES dalībvalstīm. Šādā veidā tiek veidots precīzs pārskats par ES pilsoņu attieksmi pret Eiropas integrāciju, kurš tiek saukts par Eirobarametru. Datus novērtē kā nācijvalstu valdības, tā ES institūcijas – Eiropas Komisija, Eiropas Parlaments (EP), Eiropas Savienības Padome un pat Eiropas Kopienu Tiesa. Līdz ar to šāda veida aptaujas iespaido turpmāko ES integrāciju un veidoto politiku. Galvenokārt Eirobarametra aptaujās tiek noskaidrots – pilsoņu attieksme pret piederību ES; ieguvumu no dalības ES vērtējums; viedoklis par EP varas pietiekamību/nepietiekamību.
70.gadu sākumā tikai nedaudz vairāk kā 50% ES pilsoņu pozitīvi vērtēja savas valsts dalību ES. 80.gados atbalsts Eiropas integrācijai strauji pieauga, 1991.gadā sasniedzot 71% iedzīvotāju pozitīvu vērtējumu savas valsts dalībai ES un 65% iedzīvotāju vērtējumu, ka to valsts gūst labumu no dalības ES. Tas tiek skaidrots ar šajā laika posmā aktuālo plānu – pabeigt vienotā tirgus ieviešanu līdz 1992.gada beigām. Viedoklis, ka EP pilnvaras būtu jāpaplašina sāka pieaugt pēc trešajām EP vēlēšanām 1989.gadā un sasniedza augstāko punktu 1991.gadā, kad šādu nostāju pauda 58% aptaujāto. Turpmākajos gados visi tīs indikatori ir kritušies. No šiem faktiem var secināt, ka ES15 iedzīvotāju vislielākais atbalsts eirointegrācijai pastāvēja 80.gadu beigās un 90.gadu sākumā.
Ratificējot Māstrihtas līgumu 1992./1993.gadā, pieauga eiroskeptiķu skaits. Tas pierādījās arī 1994.gada EP vēlēšanās, jo eiroskeptiskās partijas guva lielu vēlētāju atbalstu.
Eiropas integrācija ir sadalījusi ES dalībvalstis divās grupās – tajās, kuru intereses ir apdraudētas integrācijas dēļ un tajās, kuras ir ieguvējas no integrācijas procesa. ES konflikti galvenokārt ir saistīti ar nacionālajām interesēm, tomēr bieži konfliktu pamats ir arī transnacionālais un sociālekonomiskais sadalījums.
Galvenie atšķirīgie faktori starp ES dalībvalstīm ir kulturālās iezīmes, kas ietver kā identitāti, tā reliģisko piederību un sabiedrības struktūru; ekonomikā un politiskā situācija. Šie faktori ietekmē nācijvalstu attieksmi pret eirointegrācijas procesu. No vecākajām dalībvalstīm jeb ES15 Luksemburgā, Nīderlandē un Īrijā ir vislielākais Eiropas integrācijas atbalstītāju īpatsvars, savukārt vislielākie eiroskeptiķi ir tādas valstis kā Austrija, Somija, Zviedrija, Lielbritānija un Dānija. Jaunākajās dalībvalstīs jeb ES10 eirointegrācijas atbalstītāju skaits ir par 14% lielāks nekā ES15. Tas izskaidrojams ar to, ka jauno dalībvalstu iedzīvotāji iestāšanos ES saista ar pozitīvām pārmaiņām, sagaida ekonomisko izaugsmi.
Laika posmā no 1981.gada līdz 2003.gadam atbalsts viskrasāk mainījās Īrijā, Dānijā un Grieķijā. 80.gados eirointegrācijas atbalstītāju skaits šajās valstīs bija ļoti zems, bet 2003.gadā tas jau raksturojams kā vidējs. Šajā periodā atbalstītāju skits kritās Itālijā un Nīderlandē. Apskatot īsāku laika posmu – no 1991.gada līdz 2003.gadam, var secināt, ka ES dalībvalstu piešķirtā nozīme Eiropas integrācijas procesiem ir mazinājusies visās dalībvalstīs, izņemot Zviedriju. Vislielākais atbalsta kritums – apmēram par 20%, bija novērojams Itālijā, Vācijā, Portugālē, Francijā, Nīderlandē un Lielbritānijā. 2003.gadā tikai 9 no 15 ES dalībvalstīm atbalstu eirointegrācijai pauda valsts iedzīvotāju vairākums.
Šāda situācija attiecībā uz ES15 izskaidrojama ar to, ka 50.gados valdošā sabiedrības vienaldzība, ļāva nācijvalstu elitēm virzīt Eiropas integrācijas procesus. Socializācijas ietekmē iedzīvotāji pieņēma integrācijas ideju, kas noveda pie vispārēja atbalsta palielināšanās. Turklāt novērojama tendence, ka visos laikos dalībvalstis, kas pievienojušās pēdējās atbalsta eirointgrāciju vairāk.
Vērtējot ES dalībvalstu nacionālo identitāšu ietekmi uz eirointegrāciju, var secināt, ka tajās valstīs, kurās ir stiprāka nacionālā identitāte, Eiropas integrācija tiek lielākā mērā uztverta kā draudi. Savukārt atbalstu veicina valstu ekonomiskie ieguvumi no dalības ES. Piemēram, Vācijas un Nīderlandes atbalstītāju skaits kritās, kad šīs valstis kļuva par galvenajiem ziedotājiem ES budžetam, bet pretēja situācija bija 80. un 90.gadu sākumā Grieķijā, Īrijā, Portugālē, Spānijā un Itālijā, kas bija ieguvējas no ES kohēzijas politikas. Tomēr 2004.gada paplašināšanās dēļ arī šajās valstīs eirointegrācijas atbalstītāju skaits saruka, jo iepriekš piešķirtie līdzekļi tika novirzīti ES10. Izņēmums bija Īrija, kura bija piedzīvojusi ievērojamu ekonomisku izaugsmi.
Eiropas iedzīvotāju liela daļa nav pietiekami informēta par ES, ko pierāda arī fakts, ka 1996.gadā tikai 16% respondentu sevi uzskatīja labi informētiem ES jautājumos, bet tikai 32% bija spējīgi atbildēt uz pamatjautājumiem par ES. Līdz ar to liela ietekme sabiedrības viedokļa veidošanā ir nācijvalstu politiskajiem spēkiem. Liela daļa iedzīvotāju veido savu nostāju par ES atkarībā no tā, kādu viedokli pauž to atbalstītais politiķis vai politiskā partija. Vairāk izglītota sabiedrība ir tajās dalībvalstīs, kurās biežāk notiek referendumi, jo tādējādi iedzīvotāji vairāk iedziļinās ES procesos. Proti, cilvēkiem nākas izprast jautājumu, par ko tiek rīkots referendums, lai tie spētu formulēt savu attieksmi pret to.
Attiecībā uz pilsoņu atbalstu eirointegrācijai no ES15 īpaši jāizceļ Lielbritānija, jo tai ir zemākais atbalsta līmenis valsts dalībai ES, lielākais atbalsta kritums, kā arī zemākais iedzīvotāju zināšanu līmenis. Šīs valsts atšķirīgie faktori, kas to nosaka, ir kulturālā iezīme – „pieķeršanās” angliski runājošajai pasaulei, spēcīgi eiroskeptiski laikraksti, kaujinieciskā Vestminsteras politika, kas iestājās par Lielbritānijas pārākumu pār citām valstīm kultūras un ekonomiskajos jautājumos.
Nav iespējams paredzēt dalībvalstu kulturālās attiecības, turklāt lielāks iespaids ir ekonomiskajiem un politiskajiem faktoriem. Post-komunistiskajās valstīs, no kurām vairākas ir ES10, pilsoņi, kuri atbalsta brīvā tirgus ekonomiku un ir ieguvēji no pārejas perioda, vairāk atbalsta Eiropas integrācijas procesus. Turklāt šajās valstīs lielāka ietekme ir valdībai un partiju līderiem, kuriem sabiedrība uzticas, nevis individuāliem sociālekonomiskiem raksturojumiem. Šādu notikumu attīstības rezultātā tādu valstu kā Polijas, Latvijas, Igaunijas un Slovākijas pro-eiropeiskās partijas un politiskā elite varēja panākt, ka sabiedrība referendumā nobalso par iestāšanos ES. Atbalsts eirointegrācijai šajās valstīs ir dažāds, tomēr iestāšanās ES vien pierāda vairākuma pozitīvo attieksmi pret ES.
- Nacionālā un Eiropas identitāte.
Eiropas identitātes konstrukcija
Eiropas transformācijas process un integrācija ir radījusi jautājumu: kas ir Eiropa? Mūsdienās tā vairāk tiek uzlūkota kā sociāls un ekonomisks veidojums, kas līdzinās valstij, nevis ģeogrāfiskam veidojumam. Katram indivīdam pastāv vairākas identitātes, ko veido piederība kādai sociālai grupai, ģimenei, valstij. Katrai šī identitātēm ir sava prioritāte, taču arī šī prioritāte variē atkarībā no daudziem faktoriem. Modernajā Eiropā ir grūti izveidot teritoriālu identitāti, jo tās valstu ģeopolitiskie izvietojumi ir pārāk atšķirīgi, tāpēc tiek veidota uz kultūru un idejisko piederību veidota identitāte. Jaunajām ES dalībvalstīm tiek piemērotas arvien jaunas prasības attiecībā pret to suverenitāti un integrācijas pakāpi ES. Veiksmīgi šis integrācijas process var notikt vienīgi, ja Es pilsoņi jūtas piederīgi Eiropai, tas ir, ja viņi sevi apzinās kā eiropieši.
Vācu sociologs Ferdinads Tennis( Ferdinand Tonnies) izšķir divus identitātes veidus gemeinschaft un gesselschaft. Pirms no šiem veidiem tiek uzskatīts par identitātes tradicionālā formu, kas ietver ģimeni, reģionālo piederību, tāpēc tā esamība tiek izjusta kā kaut kas dabīgs. Šajā identitātes formā sabiedriskais labums tiek novērtēts augstāk par individuālo. Turpretim Gesselschaft ir moderns identitātes veidojums, kas sevī ietver mākslīgu identitātes veidošanu caur valsts produkcijas ražošanu un tās pārdalīšanu apmaiņā pret pilsoņu lojalitāti. Gemeinschaft veido daudz stabilāku un pašpietiekamu identitāti, taču modernā sabiedrība, uzsverot utilitārismu un instrumentālismu, izskauž gemeinshaft, ja tā saskaras ar valsts veidotāju mērķiem.
Identitātes traktējums: primordālisti un esenciālisti
Pastāv četri dažādi identitātes traktējumi, katrs no kuriem var tikt izmantots, lai izprastu Eiropas identitātes: primordiālistu un esenciālistu, postmodernistu un modernistu traktējum un postnacionālistu traktējums.
Primordālistu un esneciālsitu teorija identtāti uztver kā dabīgu un pašpietiekamu veidojumu, kura neesamība liecina par politiskajām represiju klātbūtni. Jaunām valstīm ir nepieciešamas vecas nācija bez to ieskaujošās kultūtras, kas ietver mītus, leģendas un etniskos varoņus. Primordālisti uzskata, ka Eiropas identitātes izveidošanās prasīs vairākas paaudžu nomaiņas, jo pagaidām tikai neliels Eiropas Savienības pilsoņu procents atzīst Eiropu kā savu nacionālo vienīgo piederību. Šo faktu pierāda veiktie pētījumi jeb Eirobarometra, kas ataino ES dalībvalstu iedzīvotāju uzskatus par savu nacionālo piederību. Luksemburga ierindojas pirmajā vietā ar to pilsoņu skaitu, kas pieskaita sevi tikai par Eiropiešiem( 20%), pārējās ES dalībvalstīs turas piecu procentu robežās. Tikmēr zemākais rādījums šajā ziņā novērojams Ungārijā( 0%) Eirobarometrar rādījumi attiecība pret ES pilsoņu izjūtām par dalību ES saglabājas pozitīvā līmenī. Augstākais rādījums atkārtoti ir Luxemburgā – 85 %, tikmēr zemākais rādījums iezīmējas Lielbritānijā – 30% ,kas skaidrojams ar britu atšķirīgo vēsturi un pasaules uzskatiem. Ja var ticēt primordālistu teiktajam, tad jaunu dalībvalstu pievienošanās Eiropas Savienībai kavētu tās politikas procesu padziļināšanos, taču pagaidām ir pāragri spriest par šīs teorijas patiesumu.
Eirobarometra rādījumu izpētē tomēr jāņem vērā vairāki to ietekmējošie faktori, kas padara to daļēji subjektīvu un pakļautu laika plūsmai. Viens no tiem ir uzskats, ka Eiropeiskā identitāte parādās vienīgi brīdī, ES pilsoņus uz to motivē, tādējādi tie neizjūt līdzīgu piederību, ja neseko būtisks pamudinājums. Otrs faktors ir pilsoņu atšķirīgās identifikācijas, daži jautājumu uztver no kultūras, daži no supranacionālas valsts puses, bet daži kombinē abus iepriekšminētos. Izejot no šī fakta, dažādi saprastais jautājums sniedz arī dažādas atbildes. Kā trešo faktoru var minēt ES pilsoņu personīgos dzīves notikumus un norisošos process ES kopumā, kas katram indivīdam veidoja atšķirīgi.
Visi šie fakti daļēji apstiprina primordālistu vājās Eiropas identitātes teoriju, taču nevar noliegt, ka daži respondenti tomēr apzinās sevi kā Eiropieti bez noteiktas motivācijas. Tādējādi var secināt, ka vienotas Eiropas identitāte nav ieslīgusi stagnācijā un ar laiku progresēs, iespējams pāraugot nacionālai identitātei līdzīgā veidojumā.
Identitātes traktējums postmodernisti un modernisti
Lai arī postmodernisms un postnacionālisms bieži tiek uzlūkoti kā sinonīmi, patiesībā tie reprezentē pretējas filozofijas. Postmodernismā nav pārākās identitātes, kas ir svarīgāka par citām. Tās atzīst vispārēju toleranci starp jebkura vieda etniskām, nacionālām, subkultūru, dzimuma, orientācijas uc. identitātēm. Postmodernisti turpretīm neredz atšķirību starp jebkāda veida identitātēm un uztver piederēšanu kādam klubam vienlīdzīgu ar nacionālo piederību. To idejas tiek virzītas uz atšķirīgo identitāšu nojaukšanu Austrumeiropas un Rietumeiropas valstu starpā.
Postmodernisti koncentrējas uz nozīmīgu demokrātiskas sabiedrības elementu izpēti un izrašanu. Demokrātijas teorētiķi identitātes mēdz dēvēt arī par grupām, un norāda uz to pavairošanos kā uz demokratizācijas un industrializācijas procesu. Problēmas rodas brīdī, kad identitātes izpaužas gan praktiskā, gan emocionālā dimensijā. Lai arī grupas var piedāvā to biedriem praktiskas un emocionālas priekšrocības, reti kurš lietotu apzīmējumu „identitāte” un „grupa”, lai skaidrotu vienādas lietas.
Kā noderīgs šis process izpaužas sub-nacionālā mijiedarbībā starp Austrumiem un Rietumiem. Izdevīgums izpaužas tajā, ka, kamēr vien pastāv robežas starp Eiropas Savienības valstīm, brīvajam tirgum nevar piemērot identitātes. Tikmēr kopējas intereses tiek pielīdzinātas identitātei. Visbeidzot jāatzīmē, ka postmodernisms redz svešus, universāli racionālus standartus kā mītus, motivē bīstamas pakāpes nacionālismu.
- Globalizācijas ietekme uz ES.
Eiropai nav lielas ietekmes uz globālo ekonomiku un ģeopolitisko attīstību, drīzāk globālā attīstība nosaka Eiropas Savienības (ES) dienaskārtību un iespējas attiecībā uz ārpolitiku. Pēdējās desmitgadēs liela ietekme ir bijusi Aukstā kara beigām un ekonomikas globalizācijai.
Ekonomikas globalizācijas ietekmē, sākot no 70.gadu vidus, ievērojami palielinājusies starpvalstu tirdzniecība un kapitāla kustība. Laika posmā 1973.gda līdz 1987.gadam IKP, ko sastādīja importētās preces un pakalpojumi, bija pieaudzis līdz 22%, kamēr no 1880.gada līdz 1972.gadam tas svārstījās tikai no 10-16%. Tas izskaidrojams ar to, ka no 70.-90. gadiem ārvalstu pieprasījums bija par aptuveni 66% lielāks nekā iekšzemes. Turklāt starpvalstu kapitāla plūsma ir pieaugusi straujāk nekā vietējais pieprasījums pēc kapitāla. Straujo pieaugumu pierāda aprēķini – starpvalstu kapitāla plūsma uz attīstītām industriālām valstīm 70.gadu vidū ik gadu vidēji sastādīja 99 miljardus dolāru, bet 90.gadu sākumā jau 1000 miljardus dolāru.
Ekonomiskās globalizācijas rezultātā tiek sekmēta globāla konverģence preču, pakalpojumu un kapitāla cenām. Tiek izdarīts spiediens uz ES, lai tā veiktu reformas, kas veicinātu sadarbību ar ārvalstu konkurentiem, kā arī lai tiktu nodrošināts brīvs tirgus. Tomēr globalizācijas ietekme nevar tikt vērtēta viennozīmīgi kā pozitīva vai negatīva, jo, ienākot jaunām precēm, pakalpojumiem un uzņēmumiem, ne vien patērētājiem ir lielākas izvēles iespējas, bet arī pastāv lielāka iespējamība, ka vietējie uzņēmēji tiks izspiesti no aprites. Lai gan no otras puses starp valstīm ir izveidojušās savstarpēji atkarīgas ekonomiskās attiecības resursu dēļ. Turklāt starpvalstu sadarbība nodrošina iespēju iegadāties kvalitatīvākās preces un pakalpojumus, jo viena valsts nav spējīga būt līdere visās jomās.
Ir izveidojušās sarežģītas tirgus attiecības, kurās dominējošie spēki ir Eiropa, Ziemeļamerika un Āzija. Tomēr arī citu reģionu valstis nav no pasaules tirgus izspiestas, ja vien tās ir pietiekami konkurētspējīgas. Tomēr globālā ekonomika ir cieši saistīta ar ģeopolitiskajiem procesiem, tiem ir liela ietekme uz ekonomiskās politikas veidošanu.
Berlīnes mūra krišana, demokrātijas revolūcijas Centrāleiropā un Austrumeiropā, Padomju Savienības sabrukums, lika Rietumeiropai veidot jaunu stratēģisko vidi. ES dienaskārtībā tika iekļauti tādi politikas, drošības un ekonomikas jautājumi, kas iepriekš nebija aktuāli – apvienotā Vācija bija jāiekļauj ES, Centrāleiropas un Austrumeiropas jaunajās valstīs bija jānostiprina demokrātija un brīvais tirgus, tajā pašā laikā nepretojoties Krievijai un nepieļaujot lielu ekonomisko imigrantu ieplūšanu.
Jaunus globālus politiskos un drošības izaicinājumus radīja arī aukstā kara beigas. Tā rezultātā Indija un Pakistāna ir pievienojusies to valstu sarakstam, kurām ir atomieroči, turklāt Irāna un Ziemeļkoreja tos ir pilnveidojusi. Turklāt ievērojami pieaudzis terorisms, kas visbiežāk tiek saistīts ar Al-Qaeda teroristisko tīklu. 2001.gada 11.sptembrī notikušie uzbrukumi Ņujorkai un Vašingtonai pierādīja Rietumu demokrātiju nesagatavotību pret labi koordinētiem uzbrukumiem. Viens no drošības draudiem ir arī pieaugošās musulmaņu kopienas Rietumu valstīs, kuras atbalsta anti-rietumnieciskās kustības Tuvajos Austrumos.
Šie fakti pierāda, ka ES ir jāreaģē uz virkni aktuālu notikumu un, veidojot savu ārpolitiku, ir jārēķinās ar tiem. Nozīmīgs spēks, ka ietekmē ES veidoto politiku ir Vašingtona, jo ir svarīgi, kāda vajadzības gadījumā būs ASV palīdzība, vai šī valsts nepaliks neitrāla, kādi ir tās plāni attiecībā uz NATO paplašināšanu austrumu virzienā. Pat pieņemot ES līgumus, ASV ir būtiska ietekme.
Globālo ekonomisko un ģeopolitisko savstarpējo atkarību pierāda šo jomu nošķiršanas neiespējamība. Veidojot ekonomisko politiku, ir jāapsver tās ietekme arī uz citām jomām, pretējā gadījumā var rasties nevēlami politiskie konflikti starp valstīm. Turklāt jāreaģē uz aktualitātēm, savādāk pieņemtie lēmumi būs neatbilstoši situācijai un neefektīvi.
Nacionālās drošības intereses un globalizācija.
Politiskie jautājumi tiek iedalīti divās kategorijās – „augstajā politikā”, kas attiecas uz nācijvalsts pamatprincipiem, identitāti, drošību, suverenitāti un „zemajā politikā”, kas tik lielā mēra neietekmē nācijvalstu pastāvēšanu, piemēram, Eiropas ekonomikas integrācija un regulējošā politika. Tā kā ārpolitika un drošības politika ir cieši saistītas ar nacionālo identitāti un drošību, ES dalībvalstis nevēlas piekrist pārnacionālām lēmumu pieņemšanas procedūrām šajās jomās, kamēr pret to neiebilst tādos jautājumos kā ārējā ekonomika un tirdzniecība.
Ārpolitika un drošības politika jau vēsturiski ir bijusi ES dalībvalstu galvenais strīdus jautājums, jo starp valstīm pastāv atšķirīgi viedokļi šajā jomā. Līdz ar to Eiropas valstis ir palikušas neatkarīgas drošības politikas veidošanā, un, neskatoties uz to, ka ES attīsta autonomu identitāti un vēlas būt viens veselums uz pasaules skatuves, ES ir tikai saikne starp dalībvalstīm, kas apvieno visām dalībvalstīm saistošās ārpolitikas iezīmes. Šajā jomā ES ir visai neliela nozīme, jo vienīgā kopējas ES drošības iespējamība ir tad, ja dalībvalstu drošības intereses kādreiz sakritīs, kas ir maz iespējam, jo laika gaitā tās ir mainījušās visai maz. Iestāšanās pret kopēju ārpolitiku un drošības politiku izskaidrojam ar to, ka nebūtu iespējams ievērot visu dalībvalstu intereses, bet kompromisam valstis nav gatavas tik būtiskās jomās.
Dalībvalstu drošības intereses nosaka ES globālās ekonomikas politikas veidošanu. Jo, lai arī dalībvalstis saista kopīgas ekonomiskas intereses, atšķirīgas drošības intereses nosaka arī atšķirīgas prioritātes ārvalstu tirdzniecības politikas veidošanā. Sašķeltība drošības jautājumos veicina tādu pašu situāciju arī tirdzniecības jautājumos. Līdz ar to pierādās, ka nav iespējams nošķelt būtiskas jomas, pastāv savstarpējā atkarība.
Vislielākā pretestība pret kopēju ārpolitiku un drošības politiku ES ietvaros jūtama no lielākajām un spēcīgākajām valstīm, īpaši no Francijas un Lielbritānijas, vājākās valstis pretēji parasti atbalsta pārnacionālu lēmumu pieņemšanu šajās jomās. Turklāt ir novērots, ka pretestība jūtama no tādām valstīm, kurās ir vienpartiju nevis koalīciju valdība kā Vācijā un Itālijā. Tomēr Eiropas līmeņa ārpolitikas un drošības politikas veidošana ir mainījusi nācijvalstu nostāju šajā jomās arī savās valstīs. Tas ir tādēļ, ka nākas piekāpties un veidot kompromisus kopīgo mērķu sasniegšanai. Ārpolitika un drošības politika ir valstīm vienas no svaigākajām jomām, līdz ar to tās nav gatavas pārnacionālai lēmumu pieņemšanai, neesot pārliecinātas, ka tādējādi gūs labumu.
14. Paplašināšanās ietekme uz ES.
Problēmas ES paplašināšanās nenoliedzami sniedz daudz pozitīvu ieguvumu, taču reizē nākas sastapties arī ar jauniem izaicinājumiem un problēmām.
Identitātes problēma. Esošo ES dalībvalstu valdību, kā arī iedzīvotāju vidū pastāv daudz nevienprātību un atšķirību – valodas, reliģijas un politisko ideoloģiju atšķirības, bet pāri visam – atšķirības nacionālajās un valstu kultūras vēsturēs, identitātēs un interesēs. Pastāv uzskats, ka vienotas identitātes trūkums ir ES sistēmas nepilnību pamatā un tās trūkuma dēļ nav iespējams radīt un uzturēt stipru un efektīvu politisko sistēmu.
Tālāka ES paplašināšanās vēl vairāk varētu vājināt šobrīd pastāvošo, ne tik stipro ES kopīgo identitāti. Jau 2004.gada paplašināšanās stipri apdraudēja šo identitāti, jo jaunās Centrālās un Austrumeiropas dalībvalstis bija stipri atšķirīgas no jau esošajām ES dalībvalstīm un iespējamā tālākā paplašināšanās, pieņemot Turciju un Dienvidaustrumeiropas kandidātvalstis, vēl vairāk radīs atšķirības ES dalībvalstu starpā, tā kavējot vienotas identitātes veidošanos. Federālas Eiropas tīkotājiem, tas varētu radīt pamatīgas bažas, taču tiem, kas Eiropu nevēlas redzēt kā federālu, tas sniedz iespēju palēnināt eirointegrācijas virzīšanos uz priekšu.
Institūciju un lēmumu pieņemšanas procesa problēmas. Visredzamākā problēma, kas rodas ES paplašināšanās rezultātā ir esošo ES institūciju pielāgošana tik daudzām jaunām dalībvalstīm. Līdz šim jauno ES dalībvalstu ietveršana lēmumu pieņemšanas procesā notika, piešķiro tām ES institūcijās noteiktu vietu skaitu atkarībā no to iedzīvotāju skaita, jaunās dalībvalstis ieguva balsis Padomē, vietas Parlamentā un Komisijā, kā arī savus tiesnešus ES tiesās. Taču pie pēdējām paplašināšanās kārtām to realizēt ir kļuvis arvien grūtāk, daļēji tādēļ, ka institūcijas kā Komisija un Parlaments ir kļuvušas pārāk plašas. Daudzo dalībnieku dēļ pieņemt lēmumus un vienoties par kompromisiem ir kļuvis ļoti sarežģīti, tāpat, iesaistot šajā procesā arvien jaunas dalībvalstis, sarežģītāk ir kļuvis lēmumus pieņemt ātri un efektīvi. To varētu mainīt, racionalizējot lēmumu pieņemšanas mehānismus, ir izskanējuši arī viedokļi, ka lēmumu pieņemšanas sistēma ES būtu jāmaina no pašiem pamatiem.
Iekšējās dinamikas un līdzsvara problēmas. Jaunu dalībvalstu un kandidātvalstu skaita palielināšanās radījusi jautājumu par to, kā šī paplašināšanās ietekmēs ES iekšējo politisko dinamiku un līdzsvaru. ES procesi nekad nav balstījušies uz noteiktu iekšējās varas politiku, bet gan uz dažādiem viedokļiem, aliansēm un koalīcijām, kas mainās atkarībā no apskatāmā jautājuma. Pirms 2004.g. un 2007.g. paplašināšanām pastāvēja noteikta ES iekšējās dinamikas paredzamība, piemēram, Vācija un Francija bieži sadarbojās, lai noteiktu integrācijas jautājumu gaitu, kamēr mazāk turīgās valstis brīvi sadarbojās resursu pārdales jautājumos. Taču kopš pēdējām ES paplašināšanām šī iekšējā dinamika ir stipri mainījusies, jo 19 no 27 ES dalībvalstīm iedzīvotāju skaits ir mazāks par 12 miljoniem. Tik liels mazo un vidēji lielo valstu skaits mazina lielo valstu ietekmi, agrāk esošās centrālās Francijas – Vācijas ass ietekme ir stipri mazinājusies. Tāpat pastāv ievērojamas atšķirības starp ES vecākajām 15 valstīm un jaunajām dalībvalstīm.
Ekonomiskās problēmas. Lai gan Centrālās un Austrumeiropas valstu un, iespējams, vēlāk arī Turcijas uzņemšana rada milzīgas tirgus iespējas ES dalībvalstīm, rodas arī ievērojami ekonomiskie sarežģījumi. Pirmkārt, kaut gan Centrālās un Austrumeiropas valstu uzņemšana ES populāciju palielināja par 30%, ES IKP palielinājās tikai par aptuveni 5%, jo, izņemot vienīgi Kipru un Slovēniju, visām, 2004.g. un 2007.g. uzņemtajām valstīm IKP 2002.gadā bija zemāks kā tolaik nabadzīgākajai ES valstij – Grieķijai. Šīs paplašināšanās ES iekļāva nabadzīgākas valstis kā ES jau esošās, tā radot spiedienu uz struktūrfondiem un pieprasot dāsnākas pārdales politikas.
Otrkārt, problēmas rada arī kopējās lauksaimniecības politika, jo vairumam jauno dalībvalstu ir samērā lielas, bet ļoti neefektīvas lauksaimniecības nozares. Centrālās un Austrumeiropas valstu pievienošanās ES aptuveni dubultojusi ES lauksaimniecības nozares darbaspēku un lauksaimniecības platības palielinājušās aptuveni par pusi. Tas nozīmē, ka, lai uz kopējo lauksaimniecības politiku netiktu likts pārāk liels spiediens, ir nepieciešamas tās reformas.
Un, treškārt, jaunajās ES dalībvalstīs joprojām pastāv paļaušanās uz novecojušām un neefektīvām nozarēm, kas pastāv tikai, pateicoties valsts atbalstam. Centrālās un Austrumeiropas valstu ekonomiskām modernizējoties un liberalizējoties, kā arī ES ietekmē šī situācija mainās, taču līdz pilnīgiem uzlabojumiem vēl ir ilgs ceļš. Ja jauno dalībvalstu ekonomikas izrādīsies konkurētnespējīgas arī pēc pilnīgas iekļaušanās ES un nepiesaistīs iekšējos investorus, tām nāksies ciest lielus zaudējumus. Taču pastāv draudi, ka rezultātā cietīs ne tikai šo valstu iekšējā ekonomika, bet arī ES iekšējā ekonomika kopumā.
Ārējo attiecību un politiku problēmas. Pateicoties palielinātajiem izmēriem, paplašinātajai ES ir lielāka politiskā ietekme tās ārvalstu attiecības un politikās ar citām valstīm. Taču jāmin arī, ka šim pozitīvajam aspektam pretsvarā rodas fakts, ka ES kļūst arvien heterogēnākam un tās dalībvalstīm kļūst arvien grūtāk veidot vienotus uzskatus, jo pastāv tik daudz dažādu identitāšu un interešu. Tāpat vairākām jaunajām dalībvalstīm ir savas noteiktas intereses ārpolitikas jomā, kas var radīt vērā ņemamus sarežģījumus. Eiropas Savienības (ES) starpvaldību politiku pēdējos 20 gadus raksturo sašķeltība. Šī fakta galvenais iemesls ir ES paplašināšanās, jo veidojas arvien lielākas atšķirības starp dalībvalstīm, kā ekonomiskās attīstības līmeņa, tā teritoriju izmēru un kultūras ziņā. Līdz ar to dalībvalstis tiek pretnostatītas pēc dažādiem kritērijiem. Tomēr dažādība nav novājinājusi ES, bet gan padarījusi starpvaldību politiku un lēmumu pieņemšanu sarežģītāku. Šādas izmaiņas ir skaidri saprotamas, jo 27 dalībvalstīm nevar būt vienādas intereses un apstākļi, bet visām jānodrošina vienādas iespējas ES ietvaros.
Bagāto un nabadzīgo dalībvalstu iedalījums ir pastāvējis jau kopš 80.gadu vidus. Šajā aspektā lielākās domstarpības pastāv par budžeta un finanšu līdzekļu sadales jautājumiem, īpaši saistībā ar struktūrfondiem, Kohēzija fondu un lauksaimniecību. Bagātākās valstis, kuras ir galvenie ieguldītāji ES budžetā, vēlas, lai tiktu ierobežota līdzekļu tērēšana, kamēr nabadzīgāko valstu mērķis ir saglabāt saņēmēja statusu. Šis jautājums īpaši aktualizējās 1999.gadā Berlīnes samita ietvaros.
Šķelšanās kļūst arvien nopietnāks jautājums, jaunām dalībvalstīm iestājoties ES. 2004.gadā ES paplašinoties, jauno dalībvalstu vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju bija tikai puse no citu ES dalībvalstu vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju. Piemēram, Kipra, kas bija bagātākā no jaunajām dalībvalstīm, salīdzinot valstu ekonomiskos līmeņus, varēja konkurēt tikai ar ES nabadzīgākajām valstīm – Grieķiju, Portugāli un Spāniju.
ES paplašinoties, dalībvalstu ekonomiskais iedalījums kļūst arvien sarežģītāks. Vidējā laika posmā dalībvalstis pēc to ekonomiskā attīstības līmeņa var iedalīt trīs grupās – augstākā grupa, kurā ietilpst lielākā daļa no dalībvalstīm, kas iestājušās ES līdz 2004.gadam; vidējā grupa, kurā ietilpst nabadzīgākās dalībvalstis, kas iestājušās ES līdz 2004.gadam un bagātākās no jaunajām dalībvalstīm; zemākā grupa, kura sastāv no nabadzīgākajām jaunajām dalībvalstīm. Šāds dalījums parāda, ka pretrunas nepastāv tikai starp bagātākajām un nabadzīgākajām dalībvalstīm, bet arī starp vidējās un zemākās grupas valstīm. Piemēram, pēc 2004.gada ES paplašināšanās tādas valstis kā Spānija, Portugāle, Grieķija, Īrija, kuras bija saņēmušas ES subsīdijas, iebilda pret struktūrfondu koncentrēšanu jauno dalībvalstu atbalstam. ES pastāvīgi valda konkurence par tās resursiem, jo visas valstis vēlas būt ieguvējas.
Lielo un mazo dalībvalstu galvenais strīdus jautājums ir institucionālās reformas. Pieaugot mazo dalībvalstu skaitam, dienaskārtībā parādījās diskusijas par izmaiņu nepieciešamību ES institucionālajā un lēmumu pieņemšanas sistēmā. Mazo valstu mērķis bija paplašināt savu ietekmi ES lēmumu pieņemšanas procesā, nepieļaut lielvalstu dominanci. Savukārt lielās valstis centās panākt lielāku balsu skaitu ES Padomē, kā arī izpildvaras autoritāti Eiropas Padomē. Arī šis jautājums īpaši aktualizējies pēc 2004.gada un 2007.gada paplašināšanās, jo tikai divas – Polija un Rumānija – no divpadsmit jaunajām dalībvalstīm nebija pieskaitāmas pie mazajām valstīm, to iedzīvotājus skaits ir lielāks par 10miljoniem.
Tomēr mazo-lielo valstu politiskie konflikti nav viennozīmīgi, jo, piemēram, Vācija, neskatoties uz to, ka ir teritoriāli lielākā ES dalībvalsts, iestājas par stiprāku Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamenta vēlētu Eiropas Komisijas prezidentu, tādējādi atbalstot mazās dalībvalstis. Turklāt visas ES valstis nevar iedalīt šajās divās kategorijās, jo tādas valstis kā Polija un Spānija precīzāk būtu raksturot kā vidēja izmēra valstis. Līdz ar to nav saprotams, kāda būtu šāda izmēra valstis, vai tās atbalstītu mazo valstu nostāju vai gluži pretēji.
Nesaskaņas ES pastāv arī par ārpolitikas un drošības politiku. Sašķeltību rada jautājumi par to, kā ES vajadzētu attīstīties saistībā ar iepriekš minētajām jomām ārpus tādām institūcijām kā NATO, kur dominē ASV. Viedokļi galvenokārt dalās starp transatlantisku un eiropeisku pieeju.
2003.gadā, norisinoties debatēm par Irākas karu, izkristalizējās, ka lielākā daļa jauno dalībvalstu ir ASV atbalstītāji, kamēr tādas valstis kā Vācija un Francija ieņēma pretkara nostāju. No šī fakta var secināt, ka paplašinoties ES, atbalsts ASV tikai pieaugs. Tas izskaidrojams ar to, ka daudzām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm ir bijušas ciešas saites ar ASV Aukstā kara laikā, kad tā iestājās pret Padomju Savienības dominanci. Turklāt šīs valstis arī uzticas NATO un līdz ar to iestājas pret mēģinājumiem stiprināt kopīgo drošību un aizsardzību, ja priekšlikumi veicina atsvešināšanos no ASV vai NATO ietekmes mazināšanos. Tomēr tas nenozīmē, ka jaunās ES dalībvalstis pilnībā iestājas pret kopīgas Eiropas aizsardzības izveidošanu, lielākā daļa pat uzskata to par nepieciešamību. Vienīgā atšķirība, ka, pretstatā vecajām dalībvalstīm, tās nevēlas saraut saites ar ASV.
Politiskos konfliktus dalībvalstu starpā ārpolitikas un drošības politikas jautājumos veicina arī ES veidotā „kaimiņu” politika, kuras uzdevums ir veicināt sadarbību starp ES dalībvalstīm un to Eiropas kaimiņvalstīm, sniedzot atbalstu un resursus. Tomēr katrā no dalībvalstīs ārpolitika tiek veidota atšķirīgi, kā arī tām ir dažādas intereses un prioritātes atkarībā no ģeogrāfiskā izvietojuma un kaimiņvalstīm. Turklāt ES paplašinoties, arī atšķirības tikai un vienīgi pieaug, kas neveicina vienotību.
Politiskos konfliktus ES izraisa arī ekonomiskās politikas veidošana. Īpaši aktuāls jautājums šajā jomā bija Lisabonaslīgums, kura ietvaros bija paredzēts izveidot Eiropas ekonomiku par konkurētspējīgāko pasaulē. Centriski kreisās valdības – Lielbritānija, Vācija – veicināja šādas politikas virzīšanos, kamēr statisķu, protekcionisma piekritēju un sociālistu vadītās valdības – Francija, Beļģija, Grieķija – palika skeptiski noskaņoti. Tādējādi bija izveidojies strupceļš.
ES jaunās dalībvalstis ekonomiskajos jautājumos neraksturo kopīga nostāja, tās sadalās starp abām pusēm atkarībā no vēsturiskās pieredzes un valdības attieksmes. Tam par pamatu ir daudzu post komunistisko valstu vilšanās tirgus un ekonomikas liberalizācijā un līdz ar to pat ilgošanās pēc valsts kontrolētas ekonomikas, kas saistās ar drošību un stabilitāti. Tomēr arī valstis ar šādu pieredzi varētu atbalstīt liberālas ekonomiskās idejas īstermiņa.
Apskatot politiskos konfliktus paplašinātajā ES, var secināt, ka dalībvalstis nevar pretnostatīt tikai pēc diviem kritērijiem, jo daudzas valstis ir ārpus tiem. Turklāt piederība kādai noteiktai kategorijai nenozīmē attiecīgu piederību kādai citai, piemēram, mazas valstis ne vienmēr ir nabadzīgas un lielas – bagātas. ES dalībvalstu iedalījums pastāvīgi mainās, jo valstis dažādu faktoru ietekmē iegūst citas raksturojošās pazīmes (izņēmums ir iedalījums pēc teritoriālajiem apmēriem).
ES paplašināšanās rezultātā ir pastiprinājusies tendence starpvaldību politikā veidot elastīgas koalīcijas atkarībā no apspriestā jautājuma. Bieži tās tiek veidotas, pamatojoties uz iepriekš minētajiem dalībvalstu iedalījumiem. Tomēr arvien jaunu dalībvalstu iestāšanās ES nav ievērojami pārveidojusi starpvaldību politiku, drīzāk šis process pastiprina pastāvošās situācijas saglabāšanos. Lai gan pastāv arī pretējs viedoklis, ka paplašināšanās priekšplānā izvirzīs jaunu strīdus jautājumu par ES būtību. Arvien lielāks dalībvalstu skaits politiskos konfliktus veicina, jo pastāv vairāk atšķirīgu viedokļu, bet tajā pašā laikā arī veicina kvalitatīvāku lēmumu pieņemšanu.
Jau vairākās pievienošanās kārtās ES ir uzņēmusi jaunas dalībvalstis. ES ir arī izveidojusi vienotu tirgu un vienotu valūtu un papildus ekonomikas un sociālai politikai iekļāvusi savā atbildības jomā arī drošības politiku un ārpolitiku. Katra paplašināšanās kārta ir padarījusi arvien bagātāku Eiropas Savienībai raksturīgo, plašo kultūras un valodu daudzveidību.
Viens no svarīgākajiem jauno dalībvalstu uzdevumiem ir uzņemties atbildību nostiprināt savas austrumu robežas, kuras tagad kļūst par Eiropas Savienības ārējām robežām. Drošas ārējās robežas ir obligāts priekšnoteikums tam, lai saglabātu atvērtas ES iekšējās robežas. Pilsoņiem no tām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kuras Eiropas Savienībai pievienojās 2004. gadā, iespējas ceļot, neuzrādot pasi, par realitāti kļuva 2007. gada beigās, kad simboliski tika izbeigtas pēdējās kontroles uz austrumu-rietumu robežas – tās robežas, kas aukstā kara laikā Eiropu sadalīja divās daļās.
Pēc 10+2 valstu pievienošanās kapitāla pieplūde jaunajās dalībvalstīs, ieskaitot tiešās ārvalstu investīcijas, uzņēma apgriezienus, bet darbaspēka pārrobežu mobilitāte saglabājās diezgan pieticīga, kas daļēji atspoguļoja vairumā esošo ES dalībvalstu uzliktos pagaidu ierobežojumus.
Lielākā paplašināšanās ES vēsturē, kas norisinājās 2004.gadā nepatīkami palēnināja integrācijas tempu. Bet par spīti tam, tas raisīja jaunus izaicinājumus un problēmas, kas aicināja dalībvalstis sadarboties daudz ciešāk – lietās jau sākot no ekonomikas politikas koordinācijas līdz pat apkārtējās vides degradācijas iekšējai drošībai.
Eiropas Savienībā nav kopīgās identitātes, kas arī ir galvenais iemesls, kādēļ ES bieži vien „čīkst”. Kopīgā identitāte ir balstīta uz kaut ko vairāk kā tikai kopīgo vērtību nostiprināšanas. Un šīs noturīgā un kopīgā identitāte trūkums ir iemesls, kādēļ ir ļoti grūti izveidot un uzturēt stingru un efektīvu politisko sistēmu. Arvien vairāk valstīm pievienojoties, šo problēma tikai pastiprinās, jo citām valstīm ir pavisam cita mentalitāte, kultūra un vērtības un apvienojot tā skopā, ir grūti nonākt pie tās vienas identitātes, kas varētu būt visiem kopīga.
Liela problēma ES paplašināšanās procesā bija institūciju pielāgošana tik daudz jaunām valstīm.
Lai arī centrālās un A-Eiropas valstu pievienošanās un ar laiku arī Turcijas pievienošanās ES rada ļoti lielas un potenciālas tirgus iespējas, tās rada arī ekonomiskās problēmas.
Nemitīgi paplašinoties Eiropas Savienībai, paplašināšanās atnesīs lielāku politisko ietekme starptautiskajās attiecībās. Tas varētu būt kā pretsvara mehānisms faktam, ka tādējādi ES paliks arvien atšķirīgāka un neviendabīgāka un būs vēl grūtāk izveidot vienotus viedokļus, kas būtu balstīti uz kopīgo identitāti.
Esošie dalības noteikumi, kas izklāstīti Nicas līgumā, Eiropas Savienības iestāžu sistēmu paredz ne vairāk kā 27 dalībvalstīm. Lai šo skaitli palielinātu, būs nepieciešams jauns starpvaldībulīgums, kas regulēs attiecības starp dalībvalstīm iestādēs.
- ES paplašināšanās no salīdzinošās politikas aspekta.
Cik tālu ES ir gatava paplašināties, lai nezaudētu savu būtību?
Kandidātvalstis: Maķedonija, Turcija, Horvātija.
Potenciālās kandidātvalstis: Albānija, Bosnija un Hercegovina, Serbija un Melnkalne, Kosova.
Turcija ir viena no kandidātvalstīm, taču šai valstij ir pavisam atšķirīga mentalitāte no pārējām kandidātvalstīm. Kā arī Turcija pēc ģeogrāfiskiem apsvērumiem lielāko tiesu atrodas jau Āzijā, tādējādi pieņemot Turciju ES pazūd šīs savienības būtība, pat ja balstās tikai uz nosaukuma. Turcija ir krietni lielāka par ES dalībvalstīm. Tas nozīmē, kad tiks atvērtas robežas ES no Turcijas būs neizbēgami liels imigrantu skaits.
Tādējādi strauji paplašinoties ES nav skaidri zināms, vai ES institūcijas būs gatavas tik lielām pārmaiņām, kā arī vai spēs uzturēt kontroli.
Jau vairākas desmitgades Eiropas Savienības paplašināšana ir bijusi veiksmīgākais Eiropas ārpolitikas instruments. Tomēr patlaban tālākā ES paplašināšana ir nonākusi liktenīgā strupceļā. Izkļūšana no tā prasa jaunus, iespējams, sarežģītus risinājumus.
Eiropas integrācijas perspektīva līdz šim ir nodrošinājusi demokrātiskās reformas Eiropas kaimiņos. ES paplašināšanās kļuvusi par miera un stabilitātes sinonīmu Eiropā. Līdzšinējās paplašināšanas kārtas nav prasījušas izmaiņas ES finansēšanas koncepcijā. Tomēr pašreiz izskatās, ka nupat ES ir sasniegusi arī savas absorbcijas spējas limitu. Tā varētu būt robeža, kuru pārkāpjot, Eiropas Savienība vairs nespēs pildīt savus uzdevumus tehnisku, politisku vai ekonomisku apsvērumu dēļ.
Neraugoties uz to, ka nākamās ES paplašināšanās kārtas jau ir noteiktas — Bulgārija un Rumānija varētu pievienoties ES jau nākamgad, Turcijai un Horvātijai ir piešķirts kandidātvalsts statuss — ES pašreiz nav nedz institucionālās, nedz finansiālās kapacitātes jaunu valstu integrācijai. Eiropas Savienība jau darbojas ar savu maksimālo jaudu, tik tiko tiekot galā ar uzdevumiem, lai sasniegtu savus mērķus esošo dalībvalstu ietvaros.
Eiropas Savienība darbojas, pamatojoties uz 2001.gada 26.februārī noslēgtā Nicas līguma principiem. Tie ir pārņemti no iepriekšējiem ES līgumiem, kuri tika veidoti sešu valstu savienībai pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Vajadzīgās reformas 25 valstu savienībai nav īstenotas neskaidrā Eiropas konstitūcijas likteņa dēļ, kurā bija paredzētas nepieciešamās izmaiņas veiksmīgai institūciju funkcionēšanai pēc pēdējās ES paplašināšanas.
Tomēr šis stāsts ir par paplašināšanu. Tāpēc, atstājot malā konstitūciju, ko Latvijas Saeimabez īpašas apspriešanas un sabiedrības iesaistīšanas ir jau ratificējusi, jāatzīst, ka, pat ieviešot tajā noteiktās Eiropas institūciju reformas, mums, Eiropas Savienībai, vajag jaunu paplašināšanas stratēģiju. To plānots izstrādāt tuvāko mēnešu laikā.
Neraugoties uz Latvijas valdības izteiktajiem solījumiem un atbalstu Turcijas dalībai ES, jaunas paplašināšanas stratēģijas vajadzību varbūt visuzskatāmāk apliecina un ilustrē tieši iespējamā Turcijas dalība.
Turcija potenciāli varētu kļūt par iedzīvotāju ziņā vislielāko dalībvalsti. Tas piešķirtu tai arī lielāko balsu skaitu Eiropas Padomē, deputātu skaitu Eiropas Parlamentā un komisārus — vismaz tikpat, cik Vācijai. Tai pašā laikā Turcija būs arī ekonomiski visnabadzīgākā Eiropas Savienības valsts, kam pienāksies milzīgs palīdzības līdzekļu apjoms, kurus patlaban neviens nezina, kur ņemt.
Jau 1999.gadā Helsinkos Eiropas Savienības valstu un valdību vadītāju sanāksmes (Eiropadomes) secinājumos tika atzīts, ka “Turcija ir kandidātvalsts, kurai ir mērķis iestāties ES, pamatojoties uz tādiem pašiem kritērijiem, kādus piemēro pārējām kandidātvalstīm”. Tomēr, sākot sarunu procesu par Turcijas pievienošanos, Eiropadome ir pilnvarota balsojot atvērt un noslēgt katru no 35 iestāšanās sarunu tematiem. Ja kaut viens no šiem balsojumiem nebūs Turcijai pozitīvs, iestāšanās nebūs iespējama. Tas ir jauns nosacījums paplašināšanas procesā un padara to daudz politizētāku, taču arī atspoguļo īstenās problēmas.
Kandidātvalstīm piedāvājot visu vai neko, mēs paši radām situāciju, kurā būs jānoraida potenciālās dalībvalstis, kas neizpilda visus iestāšanās kritērijus. Vai arī, nenoraidot mums nāksies piekrist kompromisiem, kas nav nedz ES, nedz arī kandidātvalstu interesēs.
Lai arī diskusija par Turciju kā ES kandidātvalsti un tās atbilstību un piemērošanos ES vērtībām un reformām turpināsies, tomēr jau tagad ir skaidras divas būtiskas lietas. Pirmkārt, Turcija kā dalībvalsts nevarēs ES iegūt tādu ietekmi, kāda tai pēc sava iedzīvotāju skaita pienāktos. Otrkārt, Eiropas Savienība ir ārkārtīgi ieinteresēta, lai Turcijā turpinātos reformas ceļā uz demokrātiju un cilvēktiesību ievērošanu, kā arī lai šī valsts būtu stabils ES sabiedrotais.
Šo dilemmu risināšanai ir vajadzīgas ievērojamas reformas pašā ES. Lai tās izvērtētu un piedāvātu atbilstošos risinājumus, Eiropas Parlamentā tika pieņemta rezolūcija par jaunu ES paplašināšanas stratēģiju.
Jaunās stratēģijas svarīgākais posms ir mazāk dzirdētais un pagaidām vēl precīzi nedefinētais Kopenhāgenas kritērijs — absorbcijas spēja jeb pašas Eiropas Savienības spēja uzņemt jaunas dalībvalstis.
ES nedrīkstētu uzņemt jaunas dalībvalstis, ja pati nav spējīga izpildīt paplašināšanās noteikumus. Tāpēc Eiropas Parlamenta lēmums aicina Eiropas Komisiju precīzi definēt tā saukto absorbcijas spējas kritēriju.
Eiropas Parlamenta piedāvātā stratēģija arī ievieš tādu kā starpposmu starp Eiropas kaimiņu politiku un dalību ES. Ar šo trešo savstarpējo attiecību modeli Eiropas Savienība varētu piedāvāt saviem kaimiņiem noteiktu Eiropas integrācijas perspektīvu, nenostādot sevi situācijā, kad nākas dot neizpildāmus solījumus. Šāda iespēja varētu palīdzēt, īstenojot demokrātijas, tiesiskuma un tirgus ekonomikas reformas kaimiņvalstīs.
Mums ir skaidri jāapzinās, cik liela ES varētu kļūt, kādas var būt mūsu ģeogrāfiskās robežas. Neapšaubāmi, Rietumbalkānu valstis, tādas kā bijusī Dienvidslāvijas Maķedonijas Republika, Bosnija un Hercegovina, Serbija, Melnkalne un Albānija varētu pieteikties dalībai Eiropas Savienībā, tiklīdz tās būs nodrošinājušas politisko stabilitāti un izpildījušas Kopenhāgenas kritērijus. Tas pats attiecas arī uz citām Eiropas valstīm.
Esot tuvākā sadarbībā, partnervalstis varētu pakāpeniski pārņemt ES likumdošanu, ciešāk sadarbojoties iekšējā tirgus, vides aizsardzības, drošības, robežu, izglītības, kultūras un daudzos citos jautājumos.
Ja abas puses var un vēlas pildīt nepieciešamos kritērijus, partnervalstīm un arī pašai ES būtu vieglāk pieņemt galīgo lēmumu par jaunas dalībvalsts iestāšanos. Piemēram, 1995.gadā Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas (EFTA) valstis Somija, Austrija un Zviedrija pievienojās Eiropas Savienībai, taču Norvēģija izlēma citādi. Neraugoties uz to, Norvēģija ir ciešs ES partneris.
Nākotnē šāds risinājums varētu veicināt situāciju, kurā nebūtu jāsniedz neizpildāmi solījumi attiecībā uz iespējamo kādas valsts dalību Eiropas Savienībā, bet gan būtu radīta ceļa karte — mehānisms sadarbības padziļināšanai.
Eiropa pēc 20 gadiem
Tieši pašreiz ES pārveidojas un uzņem attīstības kursu, kas būs tāls no tās ES, kurā mēs 2004.gadā iestājāmies, un vēl tālāks no tā, kur, savulaik iesniedzot pieteikumu valsts dalībai ES, vēlējāmies iestāties.
Šajā posmā Latvijas amatpersonām ir uzlikta ārkārtīgi liela atbildība par to, kādā Eiropas Savienībā Latvija būs pēc 20 gadiem. Jau tagad būtiska daļa politisku lēmumu tiek pieņemti Briselē. Jēdziens, ka Eiropas lietas ir iekšlietas, strauji materializējas.
Tieši tāpēc arī ir svarīgi definēt savu attieksmi par to, kādu Eiropas Savienību mēs vēlamies redzēt. Uz to nepārprotami attiecas jautājums par Savienības tālāko paplašināšanu.
Manuprāt, Eiropas nākotnes redzējuma plaša iekšpolitiska apspriešana ir vienīgais ceļš, kā pārliecināties, ka iedzīvotāji saprot un atbalsta Eiropā, tātad arī Latvijā notiekošos procesus. Jo īpaši svarīgi ir izzināt, kādu Eiropas Savienību pilsoņi vēlas redzēt. Laikā, kad notiek diskusijas par jaunu valstu ienākšanu Eiropas Savienībā.
Eiropas Savienības (ES) starpvaldību politiku pēdējos 20 gadus raksturo sašķeltība. Šī fakta galvenais iemesls ir ES paplašināšanās, jo veidojas arvien lielākas atšķirības starp dalībvalstīm, kā ekonomiskās attīstības līmeņa, tā teritoriju izmēru un kultūras ziņā. Līdz ar to dalībvalstis tiek pretnostatītas pēc dažādiem kritērijiem. Tomēr dažādība nav novājinājusi ES, bet gan padarījusi starpvaldību politiku un lēmumu pieņemšanu sarežģītāku. Šādas izmaiņas ir skaidri saprotamas, jo 27 dalībvalstīm nevar būt vienādas intereses un apstākļi, bet visām jānodrošina vienādas iespējas ES ietvaros.
Bagāto un nabadzīgo dalībvalstu iedalījums ir pastāvējis jau kopš 80.gadu vidus. Šajā aspektā lielākās domstarpības pastāv par budžeta un finanšu līdzekļu sadales jautājumiem, īpaši saistībā ar struktūrfondiem, Kohēzija fondu un lauksaimniecību. Bagātākās valstis, kuras ir galvenie ieguldītāji ES budžetā, vēlas, lai tiktu ierobežota līdzekļu tērēšana, kamēr nabadzīgāko valstu mērķis ir saglabāt saņēmēja statusu. Šis jautājums īpaši aktualizējās 1999.gadā Berlīnes samita ietvaros.
Šķelšanās kļūst arvien nopietnāks jautājums, jaunām dalībvalstīm iestājoties ES. 2004.gadā ES paplašinoties, jauno dalībvalstu vidējais IKP uz vienu iedzīvotāju bija tikai puse no citu ES dalībvalstu vidējā IKP uz vienu iedzīvotāju. Piemēram, Kipra, kas bija bagātākā no jaunajām dalībvalstīm, salīdzinot valstu ekonomiskos līmeņus, varēja konkurēt tikai ar ES nabadzīgākajām valstīm – Grieķiju, Portugāli un Spāniju.
ES paplašinoties, dalībvalstu ekonomiskais iedalījums kļūst arvien sarežģītāks. Vidējā laika posmā dalībvalstis pēc to ekonomiskā attīstības līmeņa var iedalīt trīs grupās – augstākā grupa, kurā ietilpst lielākā daļa no dalībvalstīm, kas iestājušās ES līdz 2004.gadam; vidējā grupa, kurā ietilpst nabadzīgākās dalībvalstis, kas iestājušās ES līdz 2004.gadam un bagātākās no jaunajām dalībvalstīm; zemākā grupa, kura sastāv no nabadzīgākajām jaunajām dalībvalstīm. Šāds dalījums parāda, ka pretrunas nepastāv tikai starp bagātākajām un nabadzīgākajām dalībvalstīm, bet arī starp vidējās un zemākās grupas valstīm. Piemēram, pēc 2004.gada ES paplašināšanās tādas valstis kā Spānija, Portugāle, Grieķija, Īrija, kuras bija saņēmušas ES subsīdijas, iebilda pret struktūrfondu koncentrēšanu jauno dalībvalstu atbalstam. ES pastāvīgi valda konkurence par tās resursiem, jo visas valstis vēlas būt ieguvējas.
Lielo un mazo dalībvalstu galvenais strīdus jautājums ir institucionālās reformas. Pieaugot mazo dalībvalstu skaitam, dienaskārtībā parādījās diskusijas par izmaiņu nepieciešamību ES institucionālajā un lēmumu pieņemšanas sistēmā. Mazo valstu mērķis bija paplašināt savu ietekmi ES lēmumu pieņemšanas procesā, nepieļaut lielvalstu dominanci. Savukārt lielās valstis centās panākt lielāku balsu skaitu ES Padomē, kā arī izpildvaras autoritāti Eiropas Padomē. Arī šis jautājums īpaši aktualizējies pēc 2004.gada un 2007.gada paplašināšanās, jo tikai divas – Polija un Rumānija – no divpadsmit jaunajām dalībvalstīm nebija pieskaitāmas pie mazajām valstīm, to iedzīvotājus skaits ir lielāks par 10miljoniem.
Tomēr mazo-lielo valstu politiskie konflikti nav viennozīmīgi, jo, piemēram, Vācija, neskatoties uz to, ka ir teritoriāli lielākā ES dalībvalsts, iestājas par stiprāku Eiropas Komisiju un Eiropas Parlamenta vēlētu Eiropas Komisijas prezidentu, tādējādi atbalstot mazās dalībvalstis. Turklāt visas ES valstis nevar iedalīt šajās divās kategorijās, jo tādas valstis kā Polija un Spānija precīzāk būtu raksturot kā vidēja izmēra valstis. Līdz ar to nav saprotams, kāda būtu šāda izmēra valstis, vai tās atbalstītu mazo valstu nostāju vai gluži pretēji.
Nesaskaņas ES pastāv arī par ārpolitikas un drošības politiku. Sašķeltību rada jautājumi par to, kā ES vajadzētu attīstīties saistībā ar iepriekš minētajām jomām ārpus tādām institūcijām kā NATO, kur dominē ASV. Viedokļi galvenokārt dalās starp transatlantisku un eiropeisku pieeju.
2003.gadā, norisinoties debatēm par Irākas karu, izkristalizējās, ka lielākā daļa jauno dalībvalstu ir ASV atbalstītāji, kamēr tādas valstis kā Vācija un Francija ieņēma pretkara nostāju. No šī fakta var secināt, ka paplašinoties ES, atbalsts ASV tikai pieaugs. Tas izskaidrojams ar to, ka daudzām Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm ir bijušas ciešas saites ar ASV Aukstā kara laikā, kad tā iestājās pret Padomju Savienības dominanci. Turklāt šīs valstis arī uzticas NATO un līdz ar to iestājas pret mēģinājumiem stiprināt kopīgo drošību un aizsardzību, ja priekšlikumi veicina atsvešināšanos no ASV vai NATO ietekmes mazināšanos. Tomēr tas nenozīmē, ka jaunās ES dalībvalstis pilnībā iestājas pret kopīgas Eiropas aizsardzības izveidošanu, lielākā daļa pat uzskata to par nepieciešamību. Vienīgā atšķirība, ka, pretstatā vecajām dalībvalstīm, tās nevēlas saraut saites ar ASV.
Politiskos konfliktus dalībvalstu starpā ārpolitikas un drošības politikas jautājumos veicina arī ES veidotā „kaimiņu” politika, kuras uzdevums ir veicināt sadarbību starp ES dalībvalstīm un to Eiropas kaimiņvalstīm, sniedzot atbalstu un resursus. Tomēr katrā no dalībvalstīs ārpolitika tiek veidota atšķirīgi, kā arī tām ir dažādas intereses un prioritātes atkarībā no ģeogrāfiskā izvietojuma un kaimiņvalstīm. Turklāt ES paplašinoties, arī atšķirības tikai un vienīgi pieaug, kas neveicina vienotību.
Politiskos konfliktus ES izraisa arī ekonomiskās politikas veidošana. Īpaši aktuāls jautājums šajā jomā bija Lisabonas līgums, kura ietvaros bija paredzēts izveidot Eiropas ekonomiku par konkurētspējīgāko pasaulē. Centriski kreisās valdības – Lielbritānija, Vācija – veicināja šādas politikas virzīšanos, kamēr statisķu, protekcionisma piekritēju un sociālistu vadītās valdības – Francija, Beļģija, Grieķija – palika skeptiski noskaņoti. Tādējādi bija izveidojies strupceļš.
ES jaunās dalībvalstis ekonomiskajos jautājumos neraksturo kopīga nostāja, tās sadalās starp abām pusēm atkarībā no vēsturiskās pieredzes un valdības attieksmes. Tam par pamatu ir daudzu post komunistisko valstu vilšanās tirgus un ekonomikas liberalizācijā un līdz ar to pat ilgošanās pēc valsts kontrolētas ekonomikas, kas saistās ar drošību un stabilitāti. Tomēr arī valstis ar šādu pieredzi varētu atbalstīt liberālas ekonomiskās idejas īstermiņa.[2]Apskatot politiskos konfliktus paplašinātajā ES, var secināt, ka dalībvalstis nevar pretnostatīt tikai pēc diviem kritērijiem, jo daudzas valstis ir ārpus tiem. Turklāt piederība kādai noteiktai kategorijai nenozīmē attiecīgu piederību kādai citai, piemēram, mazas valstis ne vienmēr ir nabadzīgas un lielas – bagātas. ES dalībvalstu iedalījums pastāvīgi mainās, jo valstis dažādu faktoru ietekmē iegūst citas raksturojošās pazīmes (izņēmums ir iedalījums pēc teritoriālajiem apmēriem).
ES paplašināšanās rezultātā ir pastiprinājusies tendence starpvaldību politikā veidot elastīgas koalīcijas atkarībā no apspriestā jautājuma. Bieži tās tiek veidotas, pamatojoties uz iepriekš minētajiem dalībvalstu iedalījumiem. Tomēr arvien jaunu dalībvalstu iestāšanās ES nav ievērojami pārveidojusi starpvaldību politiku, drīzāk šis process pastiprina pastāvošās situācijas saglabāšanos. Lai gan pastāv arī pretējs viedoklis, ka paplašināšanās priekšplānā izvirzīs jaunu strīdus jautājumu par ES būtību. Arvien lielāks dalībvalstu skaits politiskos konfliktus veicina, jo pastāv vairāk atšķirīgu viedokļu, bet tajā pašā laikā arī veicina kvalitatīvāku lēmumu pieņemšanu.
